Man jau kopš bērnības ļoti nepatīk lasīt ceļojumu aprakstus žurnālos un skatīties ceļojumu raidījumus TV, jo katrs cenšas pārstāstīt pēc iespējas vairāk un interesantākus faktus, tādejādi noslēpjot sevi un savu motivāciju to visu stāstīt. Mani neinteresē KO ceļotājs ir ieraudzījis, mani interesē vienīgi KAS, KĀ un KĀPĒC. Ja ar ceļojuma pārstāstu var pastastīt KĀ tu skaties uz pasauli, ļaut noprast KAS tu esi un aizdomāties KĀPĒC, tad tas iegūst vērtību. Par spīti savai nepatikai, esmu veltījis šim žanram kādus piecus gadus no savas dzīves. Esmu pabijis ap 50 valstīs (dažkārt ceļojot 7 mēnešus gadā), sapratis, ka man principiāli neinteresē lielpilsētas, un ka ēdiens ir viens no spilgtākajiem vietas raksturotājiem. Esmu patiesi iemīlējis savu ģimeni un draugus un zinu, ka negribu kļūt profesionāls klaidonis. Bet joprojām nezinu KĀPĒC.
Putorāna ir mans pirmais ceļojuma stāsts un vienīgais, ko pats esmu režisējis un montējis. Tadeļ arī ļoti mīļš, kuru nespēju pats objektīvi novērtēt. Tagad, pēc 8 gadiem skatoties šo darbu, mani pašu sajūsmina divas lietas: mana bērnišķīgā spēja brīnīties par visu, ko toreiz redzēju, un beznosacījuma puiku draudzība, kas valdīja tajā kompanijā. Spēja brīnīties ir viens no diviem operatora instrumentiem. Otrs ir nobrieduša cilvēka attieksme. Pirmo ir ļoti viegli pazaudēt, otro ir ļoti grūti iegūt. Man bail, ka attiecībā pret ceļojumu, esmu starp šiem abiem. Ja man šobrīd būtu jātaisa filma par laivu braucienu Sibīrijā, es ilgi prātotu, ko es gribu ar to pateikt un baidos, ka pats tajā visā sapītos. Bet toreiz es metos iekšā šajā piedzīvojumā patiesi aizrautīgi un tik pat patiesi to stāstīju skatītājam. Tagad noskatoties Putorānu, visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāj draudzība. Pieļauju, ka citi to nejūt, bet man rodas līdzīga sajūta kā no Cassavettes filmām - bezrūpīga puiku draudzība, kas neprasa racionālu pamatu. Kopā līdz pasaules malai. Putorānas puikas (un meitene) bija draugi kopš bērnības, bet es tiku pieaicināts šajā ceļojumā no malas, lai to visu nofilmētu. Cauri gadiem savā apziņā esmu mītizējis šos ceļojuma biedrus un savu nozīmi viņu kompānijā. Un lai arī tam nav īsti nekāda pamata, mana skaudība pret viņu draudzību un kopā piedzīvotais, manā apziņā mani ir padarījis par vienu no viņiem. Autors: Valdis Celmiņš
Putorānas ekspedīcija. I daļa. Seši azartiski jaunieši nolemj iekarot Putorānas Plato, kas atrodas Vidussibīrijas plakankalnē.
Tās ir lietas ko apspriest, kas tad ir ceļojuma pa upi sižetika, ir viens cilvēks teicis komentējot Vankuverā notiekošo. “Ne kā jauna, viss jau ir zināms”.
Tā arī ir ir ideja mērķis iniciators draugi sarunas un te pēkšņi tu attopies ar somu plecos un savādu spīdumu acīs jo tev ir biļete. Ceļš satikšnās ar jauniem ļaudīm to dzīves aina,…. jeb kur tas ir vienādi!
Nu ir skaisti, kad lasīju ceļojuma dienasgrāmatu, vilku paralēles ar Maskaļu braucienu apmēram tai pat laikā. Viņi bij profesionāli, vismaz šobrīd jau ir kajakeri. Viņi hakoja ūdenskritumus tur….bija ekipēti kā specsnazs. Filmas sākumā puisis izsakās par kanjonu. Es apbrīnoju šo naivumu un uzņēmību to paveikt un labprāt tiktos ar šiem cilvēkiem, jo tāda apsēstība neapdziest, varbūt noplok bet dziļi iekšā gruzd un pieļauju ka ir notikusi progresija.
Es par to gribu zināt vairāk, jo arī es sāku gluži tāpat ar savu pirmo barucienu uz Polārajiem Urāliem pirms 20 gadiem, par kuru arī ir filma kuru varētu ar moderno tehnoloģiju palīdzību reanimēt.