Starp divām pasaulēm

Marja-Kari Omma dzīvo labklājības valstī Zviedrijā, bet viņas dzīslās rit arhaiskas nomadu tautas – sāmu – asinis. Vai viņa ies senču pēdās vai arī sadumposies pret senajām tradīcijām? GEO sekoja Marjas pārdomu pilnajām gaitām piecu gadu garumā.

deers

Kad 23 gadus vecā Marja-Kari Omma stāsta par saviem plāniem, viņa izklausās mierīga un pārliecināta: “Es varu iztēloties savu nākotni vietā, kur esmu dzimusi,” saka viena no 20 tūkstošiem Zviedrijas sāmu. “Kas zina, varbūt pat kopā ar savu draugu Samuelu.”

Izklausās pašsaprotami. Tomēr Marjai, tāpat kā citiem sāmu jauniešiem, jautājums par nākotni liek lauzīt galvu jau kopš skolas beigšanas: vai viņai turpināt ģimenes rūpalu – ziemeļbriežu audzēšanu? Vai viņai pilnībā veltīt savu dzīvi dzīvniekiem, kurus saņēmusi mantojumā jau piedzimstot un kurus viņas māte aprūpē un pavairo līdz pat šodienai? Vai viņai tas būs pa spēkam? Arī fiziski?

Un vai tādā gadījumā viņa maz drīkstēs precēties aiz mīlestības, vai tomēr būs jāizvēlas kāds ziemeļbriežu audzētājs?

Marjai ziemeļbrieži nozīmē gandrīz visu. Pirmkārt, tie viņai atgādina tēvu, kurš nomira ar sirdstrieku, dzenot ganāmpulku, kad meitenei bija tikai seši gadi. Māte Ingera ar abām meitām palika turpat dzimtajā Ternabī ciemā un turpināja vīra iesākto. “Kad biju mazāka, es katru ziemeļbriedi automātiski saistīju ar tēti. Katrs dzīvnieks bija daļa no viņa, viņa mūža darbs, kas nu bija jāpārņem mums,” stāsta Marja. Atteikties no tā būtu tas pats, kas pārgriezt pēdējo saikni ar tēvu.

Vairāk lasi decembra žurnālā GEO!

***

Savukārt, ja esi Nomad.lv reģistrētais lietotājs, Bonusu-filmu istabā skaties Daiņa Kļavas veidoto dokumentālo filmu Gana laiks:

Gana dzīve ir tikpat rimti vienmulīga kā ziemeļu tundras ainava. Tā nesteidzīgi pulsē vienā ritmā ar ziemeļbriežu dzīvi no vienas ganāmpulka migrācijas līdz otrai. Viss laiks pa vidu starp šiem abiem punktiem pieder vienīgi ganam. Gana laiks… áigi.

***

Vēl nedaudz no raksta GEO:

Kiruna, 2005. gada 8. jūnijs

PIRMOREIZ Marju satiekam Kirunā, viņas iecienītajā kafejnīcā “Safari”. Viņai ir 18 gadi, mugurā pelēka jaka ar kapuci un apvalkāti džinsi. Meitenei ir gari, stilīgi izspūruši, tumši rudi krāsoti mati.

Bijām pamanījuši viņu vietējās avīzes fotogrāfijā, kur Marja lepni pozēja kopā ar citām ziemeļbriežu audzētājām. 40 reģiona sievietes sabraukušas uz līdztiesības semināru. Sāmu zemē “Sápmi” ziemeļbriežu audzēšana tradicionāli joprojām ir vīriešu nodarbošanās, tikai divpadsmit no katriem simts audzētājiem ir sievietes.

Protams, viens no galvenajiem iemesliem ir smagais un traumatiskais darbs. Parakstā pie fotogrāfijas citēta semināra vadītāja: nu viss esot atkarīgs no tādām jaunām sievietēm kā Marja. Zviedrijā ziemeļbriežu audzētāju dzīvesveidu piekopj vairs tikai 2000 cilvēki.

Kafejnīcā Marju sastopam ļoti satrauktu. Viņa veiksmīgi nolikusi skolas eksāmenus un nu – pēc trīs gadu mācībām Kirunas ģimnāzijā – kravās mantas un atdos saimniekam dzīvokļa atslēgas. Svētdien, divas dienas pēc izlaiduma balles, viņa atgriezīsies dzimtajā ciemā. Marja drudžaini maisa kafiju.

“Mamma grib, lai mēs ar māsu Ingeru Annu beidzot pieņemam lēmumu. Ja atteiksimies, lielākā daļa dzīvnieku tiks pārdoti. Taču mēs ar Ingeru Annu jau vienojāmies, ka to nekādā ziņā nedrīkst pieļaut!”

Šobrīd Marjai nerodas šaubas, ka viņa, būdama sieviete, varētu tikt galā ar ziemeļbriežiem. Nav nekā tāda, ko es nespētu, – viņa saka un aiz pašpārliecinātības burtiski staro.

Meitene jau kopš bērnības trenējas distanču slēpošanā, snovbordā un hokejā. Lai spētu savaldīt 200 kilogramus smago sniega motociklu, ar kādu te pārvietojas ziemeļbriežu gani, viņai jābūt labā fiziskā formā. “Ja skūteris apgāžas vai iestrēgst, tas jāstumj un jāvelk, kamēr atkal tiek uz priekšu. Varbūt es arī neesmu tik spēcīga kā vīrieši, bet es vienalga pierādīšu, ka tas ir iespējams,” paziņo Marja.

Otrreiz sastopam viņu izlaiduma ballē – svētku vakariņās ar radiem un draugiem, kurās tiek pasniegta sālīta ziemeļbrieža gaļa un palija, kuru Marjas māte izmakšķerējusi kalnu ezerā.

Pie galda sēž arī kāds nerunīgs vīrs – Nilss Anderss Labba, Marjas mīļais krusttēvs. Marja viņu sirsnīgi apskauj, un viņš saņem meitenes roku. Tas, ka Marja vēloties pievērsties ziemeļbriežu audzēšanai, esot goda lieta, viņš saka. Tomēr, pirms pieņemt galīgo lēmumu, viņš ieteiktu pāris gadus pamēģināt un paturēt galvā plānu B. “Viņa ir vēl tik jauna. Un sievietes organisms nav šim darbam pielāgots. Laiks rādīs, vai viņai izdosies.”

Raksts par tēmu GEO.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*