UPE AIZSALST/ Harija Sila dienasgrāmata

2005.gada novembra sākumā pieci nedaudz aizkavējušies latvieši devās ceļā, lai veiktu 230 kilometrus garu nobraucienu ar laivām pa vienu no skaistākajām Ziemeļamerikas upēm – Stikinu. Nobrauciens sākās Britu Kolumbijas (Kanāda) miestā Telegrāfkrīkā un pēc 10 dienām laimīgi beidzās Aļaskā (ASV) Vrangela salā. Nelielu ieskatu par to, kas notika šajās neaizmirstamajās desmit dienās, var sniegt fragmenti no manas dienasgrāmatas.

Dalībnieki:

Raimonds Dambrovskis – profesionāls ceļotājs, pasākuma organizators;
Valdis Celmiņš – ceļotājs, kinooperators;
Andris Skrūskops – ceļotājs, pasākuma sponsors;
Rolands Blekte – mednieks, pasākuma sponsors;
Harijs Sils – ceļotājs, fotogrāfs.

31.10.-2.11. Lidojums Rīga-Prāga-Ņujorka-Sietla. Sietlā apmetamies pie bijušā latviešu leģionāra Alfa Keires un viņa kundzes. Iepērkam trūkstošo pārtiku, šauteni un ekipējumu.

2.11-3.11. Ar busiņu veicam vairāknekā 1500 km līdz Prinsrupertai Kanādā, kur mums trijiem piebiedrojas Andris un Rolands. Pa ceļam dažādās vietās paņemam divas kanoe laivas. Vienu no tām mums aizdod kanādiešu ģimene, kas Raimondam un Valdim ir pazīstama pēc kopējā kanoe brauciena vasarā pa Nahani upi Kanādā. Viņi ir visai skeptiski noskaņoti par mūsu laivošanas ieceri šajā gada laikā, bet kanoe tomēr aizdod. Jūras kajaku, ar ko brauks Raimonds, izīrējam Prinsrupertā par 200 dolāriem.

4.11. Plāns vienā dienā veikt ap 800 km garo ceļu Prinsruperta – Telegrāfkrīka lemts neveiksmei, jo pēc tam, kad esam nobraukuši gandrīz 300 km, pēkšņi attopamies, ka Prinsrupertas viesnīcas gultā zem spilvena esam aizmirsuši mūsu šauteni un munīciju. Tas ir pietiekami nopietns iemesls atgriezties.

5.11. Diena paiet braucot. No rīta, kad vēl esam netālu no okeāna, gaisa temperatūra ir +7 grādi, bet uz vakara pusi, kad tuvojamies Stikinas upei, nokrītas līdz -10 grādiem. Vēlu naktī sasniedzam Telegrāfkrīku, kur blakus baznīciņai iekārtojam telšu nometni.

6.11.  Daži pa nakti mazliet nosaluši, un no rīta paiet kāds laiks, kamēr izdodas iekustēties. Šķirojam un kravājam pa maisiem un kastēm līdzi ņemamo pārtiku un ekipējumu. Vienīgais, ko satiekam Telegrāfkrīkā, ir vietējais policists. Viņš pret mūsu kuģošanas plāniem izturas iecietīgi un, neskatoties uz to, ka upē no augšas nāk ledus, mūs atrunāt nemēģina. Ap pusdienlaiku esam laivas un pārējās līdzi ņemamās mantas sanesuši upes krastā un pēc pamatīgas Raimonda instruktāžas par to, kā pareizi jābrauc ar kanoe un, kas jādara, ja tā apgāžas, mēs sakāpjam laivās un dodamies lejup pa upi. No instruktāžas man paliek atmiņā Raimonda vārdi par ledus stāvokli upē: “Ja ledus būtu kaut nedaudz vairāk, tad mēs noteikti nevarētu braukt.”

Ap pieciem vakarā, kad jau sāk satumst, apstājamies, lai iekārtotu nometni uz smilšu sēres. Pēc brīža izdzirdam dīvainu troksni. Mums pa upi tuvojas robusta metāla motorlaiva ar jaudīgu dzinēju. Iepazīstamies: laivā sēž kanādietis Lerijs ar savu sievu, meitiņu un suni. Viņš no krasta redzējis, kā mēs laivās pabraucam garām un ieradies mūs pabrīdināt par iespējamām briesmām, kas, viņaprāt, mūs sagaida, turpinot nobraucienu pa upi. Īpaši mums esot jāuzmanās no ledus sablīvējumiem, zem kuriem straume var mūs paraut kopā ar visu laivu. Lerijs nav īpaši runīgs, bet projām braucot pajautā: “Vai jūs saprotat, ar ko jums jārēķinās, ja turpināsiet nobraucienu pa upi?” Pirms gulētiešanas mūsu teltī izceļas neliels ugunsgrēks- apgāžas svecīte, kas silda telti un aizdegas Rolanda guļammaiss. Par laimi uguni izdodas apdzēst, tikai kādu brīdi jāvēdina telts. Naktī gaisa temperatūra nokrītas līdz -10 grādiem.

7.11. Pa nakti upes līcītis, kur novietotas mūsu laivas, aizsalis, bet pāris simtus metru lejup pa upi ir izveidojies ledus vižņu sablīvējums. Mums visiem liekas, ka mūsu laivošana pa Stikinu ir beigusies un šī ir pēdējā iespēja tikt prom no upes. Lerija māja atrodas divus kilometrus no mums, upes krastā, un tā ir pēdējā vieta, kur šajā gadalaikā dzīvo cilvēki. Mēs zinām, ka tālāk uz leju 200 kilometrus līdz Vrangela salai uz upes būsim vienīgie. Dodamies pie Lerija apspriest mūsu situāciju. Viņš mūs sagaida pie mājas, ar kvadraciklu pārved pāri nelielai upītei, kas aizšķērso ceļu uz viņa māju. Ar Leriju apspriežam veidus, kā mūs un laivas varētu dabūt prom no upes, bet sarunas gaitā Raimonds tomēr izlemj, ka mēs mēģināsim tikt cauri no nometnes redzamajam vižņu aizsprostam un kuģot tālāk. Lerijs mums apsola, ka pēc astoņām dienām viņš piezvanīs uz Vrangela salu un noskaidros, vai esam sasnieguši galamērķi. Ja mēs tur nebūsim, tad viņš ziņos policijai, ka esam iestrēguši uz upes un mums nepieciešama palīdzība.

Kad ar Leriju viss izrunāts, atgriežamies nometnē, sakravājam laivas un sākam lauzties cauri plānajam ledum līcītī un pēc tam cauri vižņu putrai, kas sablīvējusies upes pagriezienā. Abas kanoe laivas sasienam  kopā un iegūstam katamarānu, kas ir krietni stabilāks. Gandrīz visu atlikušo dienu snieg, laivas un airi pamazām pārklājas ar arvien biezāku ledus kārtu.

Pašiem arī auksts un pāris reizes apstājamies krastā, lai veiktu sasildīšanās vingrinājumus. Nometni iekārtojam uz saliņas, kur netrūkst malkas un sakurinām pamatīgu ugunskuru. Pirms gulētiešanas gaisa temperatūra -12 grādi, bet pa nakti kļūst siltāks un uzsnieg kādi 10 cm sniega.

8.11. Lai no rīta tiktu upē un piebiedrotos garām peldošajiem ledus un vižņu blāķiem, mums nedaudz jāpapūlas, jo upe pie krasta pa nakti vairākus metrus aizsalusi. Šodien kuģot daudz patīkamāk, jo gaisa temperatūra pacēlusies līdz -2 grādiem. Raimonds ar jūras kajaku peld mums pāris simtus metru priekšā un ziņo par to, kā pareizi pārvarēt vairākus ne visai bīstamus ledus sablīvējumus un krāces.

Ap diviem rācijā izdzirdam Raimonda, kas tobrīd pazudis aiz upes līkuma, balsi, kas ir mazliet uztrauktāka kā parasti: “Priekšā ir kanjons. Jums obligāti jāiegriež laivas atstraumē pirms tā. Tas ir ļoti svarīgi!”

Mēs izairējam laivas no straumes un piestājam mazā līcītī tieši pirms paša kanjona, kur mūs sagaida Raimonds. Pa klintīm dodamies apskatīt, kas notiek kanjonā un pēc 50 metriem mēs ieraugām Lerija visbīstamāko prognožu piepildījumu, – upe kanjona sašaurinājumā ir izveidojusi blīvu vižņu un ledus sastrēgumu zem kura mutuļodama aizplūst straume. Kanjonu varam redzēt vairāk nekā kilometru uz priekšu un tas visā garumā ir aizblīvēts…

Kādu brīdi pavērojam, kā zem sablīvējuma straume pavelk milzīgus ledus klučus un pamazām apjēdzam, ka tieši tas pats būtu noticis ar mūsu laivām, ja mēs būtu pabraukuši garām līcītim pie ieejas kanjonā.

Ierīkojam nometni un apspriežam iespējamos mūsu tālākās darbības plānus. Vienkāršākais, ko varam darīt, ir kādu nedēļu padzīvot nometnē pie kanjona un cerēt, ka kanādieši mūs ieradīsies glābt ar helikopteri. Raimonds uzskata, ka var mēģināt dabūt laivas pāri sablīvējumam, bet man šis plāns liekas ļoti bīstams.

Vakarā pamazām paliek siltāks un gaisa temperatūra ir ap 0. Sākas sniegputenis un pa nakti uzsnieg pusmetru bieza, mitra sniega kārta. Mūsu teltis no sniega svara deformējas un pārvēršas par slapjām migām. Ap 4 naktī Andris saceļ trauksmi, jo laivas no sniega svara ieslīd upē. Veicam glābšanas un sniega atrakšanas darbus. Mēģinām zem sniega kārtas atrast mūsu mantas, bet tad šo nodarbi atstājam gaišākam laikam.

9.11. No rīta paiet vairāk nekā stunda, kamēr mums izdodas atrast zem sniega apraktās mantas un reanimēt ugunskuru. Pavērojot ledus stāvokli kanjonā mums kļūst skaidrs, ka pa sablīvējumu ar laivām mēs pārvietoties nevarēsim, jo tas ir apsnidzis ar pusmetrīgu sniega kārtu un kļuvis vēl bīstamāks šādām nodarbēm. Tātad mums ir atlikuši tikai divi iespējamie rīcības varianti: gaidīt helikopteri vai apnest laivas pa kanjona malu. Valdis un Raimonds aiziet izlūkot iespējamo laivu nešanas maršrutu. Par cik laiks kļuvis siltāks, upe pamazām sāk lauzt ledus sablīvējumu, bet tas notiek ar ātrumu mazāk kā desmit metri stundā un ir skaidrs, ka mēs diez vai varam cerēt, ka tuvāko dienu laikā ledus sablīvējums kanjonā tiks samalts.

Pēc trijām stundām no izlūkgājiena atgriežas Valdis un Raimonds. Viņi saka, ka laivu pārnešana varētu būt pagrūta, bet tomēr iespējama. Raimonds domā ka šo operāciju varētu veikt vienā dienā, bet Valdis saka, ka pārnešanai nepieciešamas vismaz divas dienas. Rolandam un Valdim izdodas noķert trīs forelītes, ko tūlīt uzcepam. Vakars paiet šķirojot ekipējumu un pārtiku, lai pirms pārnešanas iespēju robežās tiktu vaļā no liekā svara.

10.11. No rīta guļammaisā ir tik silts, ka nemaz negribas līst no tā ārā un iejusties apkārtējā slapjumā un aukstumā. Viss teltī ir slapjš. Arī guļammaiss no ārpuses un visas drēbes, kas nav mugurā ir slapjas. Paēdam brokastis un kokā pakaram divas plastmasas kastes, kur esam salikuši mantas, bez kurām varam izdzīvot.

Upe pa nakti ledus sablīvējumā izlauzusi ap 250 metru garu koridoru, bet tas mūsu stāvokli neuzlabo, tāpēc uzsākam laivu un ekipējuma pārnešanu ap kanjonu. Visu savu mantību sakraujam laivās un lēnām velkam tās pa stāvo un klinšaino kanjona nogāzi. Jau pēc stundas esam izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, jo laivas jāvelk pa pusmetru dziļu sniegu un nepārtraukti krīt slapjš sniegs vai līst lietus. Piekrautās laivas pa stāvo nogāzi uz priekšu dabūt ir grūti, bez tam ik pa brīdim nākas izzāģēt pa kādam nelielam kokam, lai atbrīvotu ceļu. Valdis divreiz kopā ar kanoe pamanās aizlidot lejup pa nogāzi, bet iztiek bez smagām traumām. Kad sāk satumst, meklējam vietu nometnei. Pa šo dienu esam veikuši nedaudz vairāk kā 500 metrus…

Iekuram pamatīgu ugunskuru un mēģinām kaut nedaudz izžāvēties. Paliek arvien aukstāks un naktī gaisa temperatūra nolaižas līdz -8 grādiem. Viss sasalst…

11.11. Lēnām iekustamies, savācam savas sasalušās teltis un citu mantību. Šodien mums jāpārvar stāva, klinšaina nogāze, kas aizšķērso tālāko ceļu, tāpēc laivas un ekipējumu stiepjam atsevišķi. Šāda taktika sevi attaisno, jo uz priekšu virzāmies ātrāk nekā vakar un ar mazāku spēka patēriņu. Pēc tam, kad esam pārvarējuši klinšainu nogāzi, paveras skats uz aizsalušo kanjonu, kas ir 100 metri zem mums. Tad apmēram puskilometru virzāmies pa nogāzi uz leju, kas ir vieglāk un ap diviem pēcpusdienā atkal sasniedzam upi, kas aiz kanjona jau ir aizsalusi. Par laimi 200 metrus tālāk ir vieta kur var piekļūt neaizsalušam ūdenim. Visi priecīgi, ka atkal esam laivās un varam uzairēt. Mums apkārt uz visām pusēm paveras skaistas apsnigušu kalnu ainavas. Pēc četriem sāk palikt arvien aukstāks un mēs jūtam, ka steidzami jāmeklē nometnes vieta un jākurina ugunskurs. Iekārtojamies uz kādas pussalas pie milzīga koku sanesuma. Liekas, ka Andris ir tuvu hipotermijai, jo viņš knapi kustās un tikai pēc tam, kad sasildās pie ugunskura un uzvelk sausas rezerves drēbes, viņš mazliet atdzīvojas. Arī Valdis stipri cieš no aukstuma, jo stumjot laivu upē samērcēja kājas. Viņa zābaki pārvērtušies par ledus klučiem un viņš tikai ar grūtībām tos var novilkt. Laiks paliek arvien skaidrāks un gaisa temperatūra nokrītas līdz -15 grādiem. Visi spiežamies tuvāk ugunskuram, bet muguras vienalga salst. Mūsu nometnei visapkārt slejas sniegotas kalnu grēdas, kas rietošās saules staros un mēnessgaismā ir sevišķi iespaidīgas.

12.11. No rīta mēs visi esam lēni un iesaluši. Visi ļoti negribīgi lienam ārā no siltajiem, mitrajiem guļammaisiem. Gaisa temperatūra zem -10 grādiem un aukstums visiem pamatīgi apnicis. Teltis sasalušas ragā un ap ugunskura vietu mētājas sasalušas zeķes un zābaki. Kaut arī zemapziņā visi saprotam, ka no aukstuma varam paglābties tikai tuvojoties okeānam, pārņēmusi vienaldzība, tāpēc viss notiek ļoti lēni. Pēc kāda brīža tomēr iztaisāmies un sākam kuģot kopā ar ledus gabaliem pa ūdeni, kas arvien vairāk sāk izskatīties pēc želejas.

Pēc pāris stundām paliek siltāks, bet pieņemas spēkā vējš. Uz upes vairākās vietās pamanām lielos baltgalvainos ērgļus un vienu pat varam vērot no 20 metru attāluma, jo tas upes krastā plosa savu laupījumu. Kādā vietā redzam ūdru ģimenīti, bet citur upes krastā mūs vēro četri aļņi.

Spriežot pēc kartes mēs šodien varētu atrast mednieku būdiņu upes krastā un tajā pārnakšņot. Vējš arvien vairāk pieņemas spēkā un pamazām pāraug par sniega vētru. Ap trijiem pēcpusdienā, kad liekas, ka mēs visi jau esam tuvu hipotermijai, Raimonds pa rāciju ziņo, ka atradis mednieku būdiņu. Iebraucam upes līcītī un sastiepjam būdiņā savu mantību. Būdiņā ir krāsniņa un malkas arī netrūkst, bet pēc brīža atklājas, ka visapkārt būdiņai ir svaigas grizli lāča pēdas. Rolands izsaka minējumu, ka tas esot divgadīgs tēviņš, kuru tikko pametusi māte, bet kurš pagaidām nav spējīgs patstāvīgi atrast migu ziemas guļai. Tādi lāči esot visbīstamākie, tāpēc pielādējam savu šauteni un turam to pastāvīgi gatavībā.

Būdiņa ātri piesilst un, par cik vairākas dienas neesam bijuši siltās telpās, uzturēties šeit ir īsta svētlaime. Valdis ar grunteni vēl pamanās noķert trīs forelītes, ko tūlīt izcepam. Tās jācep ne vairāk kā piecas minūtes un to gaļa burtiski izkūst mutē. Vakars paiet piekopjot gastronomiskas izvirtības, pārrunājot rītdienas plānus un gaidot grizli lāča ierašanos.

13.11. Grizli lācis mūs tomēr neapciemo, bet ir ļoti grūti saņemties un doties prom no mājīgās mednieku būdiņas. Līcītis pa nakti ir daļēji aizsalis un paiet gandrīz pusstunda, kamēr pa ledu izlaužam ceļu līdz upei. Kad esam pāris stundas laivojuši vērojot pasakainas kalnu ainavas visapkārt, ledi un vižņi uz ūdens paliek arvien vairāk. Dažos upes līkumos nākas krietni papūlēties, lai tiktu tiem cauri. Kādā vietā, kur upe sašaurinās, nokļūstam vižņu gūstā un tie mūs nes tieši virsū upē iekritušam kokam. Tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no sadursmes ar koku, kas droši vien būtu beigusies ar laivu zaudējumu. Nakšņošana būdiņās mums ir iepatikusies, tāpēc ap pulksten četriem sākam meklēt naktsmājas. Mēs tuvojamies Aļaskai, un kartē dažādas būdiņas upes krastā norādītas ik pēc 10-15 kilometriem. Pirmās divas, ko atrodam ir pamatīgi izdemolējuši lāči, tāpēc riskējam un airējam tālāk. Pēc pusotras stundas sasniedzam zivju pārstrādes rūpnīciņu, kam blakus zinātnieki ierīkojuši diezgan komfortablu namiņu. Tam uz durvīm rakstīts: “Mēs esam priecīgi, ka šeit apmetāties, bet, kad ejiet prom, lūdzu kārtīgi aiztaisiet durvis.” Zinātnieki un zvejnieki gan jau kādu mēnesi šo apvidu ir pametuši. Namiņā ir mums nepierasts komforts: gāzes plīts un gāzes apgaismojums, arī gāzes netrūkst. Vakars atkal paiet siltumā. Raimonds pat pamanās no spirta, kondensētā piena un vēl kaut kā pagatavot ko līdzīgu liķierim.

14.11. Negribīgi mostamies un kravājam mantas laivās, kas pa nakti atkal paspējušas pamatīgi iesalt. Raimonds uzraksta zinātniekiem pateicības vēstuli un pievieno tai šprotu bundžu. Sākas diezgan garlaicīgs nobrauciens pa upi, kas šajā vietā ir mierīga. Pēc stundas šķērsojam Kanādas un ASV robežu, par ko liecina tikai labi saskatāma stiga kalna nogāzē. Vēl pēc pāris stundām sākam meklēt karstos avotus, kas kartē iezīmēti netālu no upes krasta, bet tie laikam jau ir aizsaluši. Netālu no upes šajā rajonā atrodas ezers, kurā no kalna krīt iekšā ledājs, bet neviens no mums neizsaka vēlēšanos to šinī reizē apskatīt. Ap trijiem pēcpusdienā mēs iebraucam platā upes vietā un sākas īsta vētra. Par laimi vējš ir no mugurpuses un mūsu katamarānu nes uz priekšu tik ātri, ka to tikai ar grūtībām var nostūrēt. Sāk veidoties lieli viļņi ar baltām galotnēm, kas mūsu laivas mētā kā olu čaumalas. No laivām nepārtraukti jāsmeļ ārā ūdens. Raimondam ar jūras kajaku iet krietni sliktāk un viņš pa rāciju mums paziņo, ka spiests piestāt upes labajā krastā. Mūs vējš un viļņi nes tālāk gar upes kreiso krastu. Pēc kāda brīža sakari ar Raimondu pārtrūkst, bet mūs mazliet nomierina tas, ka viņam izdevies atrast mednieku būdiņu. Vēl kādu brīdi cīnāmies ar viļņiem un vēju, tad saprotam, ka arī mums jāmeklē vieta, kur apmesties pa nakti. Piestājam pie kādas milzīgas egles, kas iegāzusies upē un krastā atrodam vietu, kur aizvējā iekārtot nometni. Teltis nākas būvēt bez alumīnija mietiņiem, jo tie iekrauti Raimonda laivā. Nakts paiet nemierīgi, jo visi esam neziņā par to, kas notiek ar Raimondu, bez tam uzkrīt vairāk nekā 10 centimetri slapja sniega, kas sagāž mūsu teltis. Guļammaiss izmirkst līdz iekšpusei, tāpēc pamazām tajā pazūd komforta sajūta.

15.11. Cik vien ātri varam, novācam savu izmirkušo nometni un, Raimondu gaidot, mēģinām sasildīties pie ugunskura. Pēc stundas sakari atjaunojas un viņš ziņo, ka ir ceļā pie mums. Viņam nākas pārvarēt spēcīgu pretvēju un viļņus. Kamēr viņš nokļūst līdz mums, paiet gandrīz pusotra stunda. Kad mēs Raimondu jau pamanām, pār upi aizlido vienmotora lidmašīna, kas, kā vēlāk izrādās, devusies meklēt mūs. Vēlāk uzzinām arī to, ka Lerijs izdarījis visu kā norunāts un jau vakar Kanādas pusē mūs meklējuši ar helikopteru, kura pilots pamanījis mūsu pēdas pie kanjona un ziņojis, ka, iespējams, mūs jāmeklē jau ASV teritorijā.

Ātri lecam laivās un pēc  pusstundas sasniedzam Stikinas deltu, kur  iekļūstam grūti pārvaramā ledus sastrēgumā. Šajā brīdī virs mums sāk lidināties vienmotora lidmašīna. Izrādās tajā kopā ar pilotu ir glābšanas dienesta speciālists, kas no gaisa novērtē situāciju. Viņš to novērtē kā potenciāli bīstamu un par to ziņo uz ASV Krasta Apsardzes bāzi Sitkā.

Mēs tikmēr dažu stundu laikā izkuļamies cauri vairākiem ledus sastrēgumiem un turpinām ceļu uz Vrangela salu, kas jau redzama tālumā.

Ledus beidzies, ūdens it kā ir mierīgs, tāpēc izlemjam, ka bez problēmām varam aizairēt  līdz galamērķim. Ap četriem pēcpusdienā sasniedzam vietu kur Stikinas straume saduras ar okeāna viļņiem. Pēc tam viļņi arvien pieņemas spēkā un, kaut arī Vrangela sala ir tikai 5 kilometri no mums, izlemjam neriskēt un piestājam krastā, kur esam pamanījuši mednieku būdu. Tā ir nolaista un nedaudz sašķiebusies, bet mūs apmierina pilnīgi. Būdā ir rācija, bet vienīgais, ko mums no tās izdodas izspiest ir laika ziņas, kas vēsta: “Laika apstākļi pasliktinās. Maziem kuģiem jūrā nebraukt.”

Kad esam iekārtojušies, sagādājuši malku un iekurinājuši krāsni, izdzirdam  skaņu, kas atgādina motorlaivas tuvošanos. Tikai pēc brīža pamanām, ka mūsu virzienā, lēnām pētot krasta līniju, tuvojas helikopters. Raimonds  signalizē ar oranžu jaku un tas, mazliet papētījis apvidu, nosēžas krastā netālu no mums. Pēc brīža izkāpj  oranžā kombinezonā tērpies vīrs, bet aiz viņa vēl viens – ar lielu videokameru, kas kā izrādās pārstāv laika ziņu televīzijas kanālu.

Oranžā tērpies vīrs stādās priekšā kā ASV Krasta Apsardzes virsnieks un tūlīt mēģina noskaidrot, vai kādam nav nopietnu veselības problēmu. Viņi šurp mūsu dēļ divarpus stundas lidojuši no Sitkas bāzes, bet ne brīdi viņš neizrāda ne mazākās nelabvēlības pazīmes.

Tieši otrādi – noskaidrojis, ka mums nav nekādu sakaru ar ārpasauli, par to mazliet pabrīnās un atnes mums no helikoptera rāciju, kas tiek nodota mūsu rīcībā, līdz būsim sasnieguši Vrangela salu. Viņš sazinās ar salu un sarunā ar ostas kapteini, ka tas rīt sarūpēs motorlaivu, kas aizved mūs uz salu, bet tajā pašā laikā piekodina, ka, ja gadījumā izdomājam paši ar savām laivām airēties uz salu, mums noteikti par to pa rāciju jāinformē Krasta Apsardze, kas kontrolēs, lai esam drošībā.

Vakaru pavadām pārrunājot iepriekšējo dienu notikumus un mūsu tālākās darbības plānu. Mēs ar Valdi dosimies ar vienmotora lidmašīnu atpakaļ uz Telegrāfkrīku pēc busiņa, bet pārējie no salas ar prāmi kuģos uz Prinsrupertu. Svētku maltītē tiek izdzerts Bauskas alus un izēsta liela nēģu bundža, kas tika taupīta pēdējam kopīgam vakaram.

16.11. Raimonds pa rāciju ar ostas kapteini sarunā, ka motorlaiva pēc mums ieradīsies ap pulksten 11. Okeānā ir bēgums un no rīta upes delta izskatās pavisam savādāk, ūdens līmenis nokrities par gandrīz trīs metriem. Pēc 9 sākas paisums un ūdens strauji pieplūst. Ap vienpadsmitiem pamanām, ka tālumā no Vrangela salas puses mums lēnām tuvojas liela motorlaiva, kas pēc brīža piestāj krastā un mēs tajā salādējam savas mantas un laivas. Kad iebraucam ostā, mūs tur sagaida vietējais policists un avīzes korespondente. Vrangela sala ir maza un tur mūsu brauciens ar kanoe laivām pa Stikinas upi šajā gada laikā tiek uztverts kā ievērības cienīgs notikums, par ko šeit jau gandrīz visiem zināms. Kāds sirms zvejnieks, kas dodas uz savu kuģīti mums garām iedams nosaka: “Jūs esat pamatīgi izjokojuši nāvi.”

Mēs ar Valdi “sasēdinām” aizbraucējus uz prāmja, bet paši iekārtojamies pansijā blakus ostai. Pansijas īpašniece apmaiņā pret mūsu piedzīvojumu stāstu uzsauc mums pamatīgas vakariņas un brokastis. Vislielākā bauda ir pēc 11 dienām beidzot novilkt drēbes un nomazgāties dušā.

17.11. Pēc garšīgām brokastīm pansijas saimniece aizved mūs uz lidostu, kur mēs uzzinām, ka Telegrāfkrīkas lidlauks slēgts apledojuma dēļ. Mums neatliek nekas cits, kā piemaksāt 240 USD (pie jau samaksātajiem 500 USD) un lidot uz Disleiku, kas atrodas 115 kilometrus tālāk.

Lidojums notiek bez starpgadījumiem, ja neskaita mazām lidmašīnām raksturīgo mētāšanos gaisa bedrēs. No augšas vērojam ledāju, kas krīt ezerā netālu no upes un kanjonu, kas vēl joprojām nav kuģojams un tāds droši vien arī paliks līdz pavasarim. Aiz kanjona vēl pāris vietās nofotografēju ledus aizsprostus, kas izveidojušies jau pēc mūsu brauciena.

Disleikas lidlaukā atvadāmies no pilota un dodamies uz ceļu – stopēt mašīnas. Tas izrādās diezgan bezcerīgs pasākums, jo pa ceļu brauc tikai sniega tīrītāji, kam, laikam, aizliegts ņemt pasažierus. Pēc četrām stundām, kad jau sāk satumst Valdis dodas uz Disleiku, kur benzīntankā viņam izdodas sarunāt kādu vietējo onkuli, kas ar džipu brauc uz Telegrāfkrīku un pēc pāris stundām mēs jau esam pie busiņa. Paņemam no policista atslēgas, bet ir skaidrs, ka braukšana pa apledojušo, kalnaino ceļu būs diezgan ekstrēma. Braukt varam ne ātrāk kā 20 kilometri stundā, līdz kādā vietā kanādiete no pretim braucoša džipa iesaka, ka labāk ceļu mums turpināt tikai pēc tam kad pa to būs nobraucis sāls kaisītājs, kas it kā jau sācis strādāt. Apstājamies ceļmalā un pēc kāda brīža traktors, kas kaisa un uzirdina ceļu patiešām pabrauc garām. Mēs tam sekojam, bet tas uz priekšu pārvietojas ar ātrumu 10 kilometri stundā. Tātad visprātīgākais ko varam darīt ir likties gulēt, jo ar šādu ātrumu mēs līdz Disleikai brauksim 7-8 stundas.

18.11. Piecos no rīta ceļamies un pa grunts ceļu, kas tagad jau kļuvis krietni braucamāks pāris stundās aizbraucam līdz Disleikai, kur nokļūstam uz šosejas. Līdz pieciem vakarā aizbraucam 700 kilometrus līdz Prinsrupertai, kur mūs norunātajā viesnīcā sagaida Raimonds.

19.11. Vēlā pēcpusdienā atkal ierodamies pie pazīstamajiem kanādiešiem Ričarda un Perijas, kas mums piedāvā naktsmājas un pirti. No tā nevaram atteikties, tāpēc atceļu uz Sietlu izlemjam turpināt nākošajā dienā.

20.11. Visa diena paiet braucot un Sietlā Alfa mājās ierodamies tikai ap diviem naktī.

21.11. Palīdzam Alfam dažādos mājas darbos un piekraujam konteineri ar divām mašīnām un dažādām ziemassvētku dāvanām, ko viņš kopā ar Raimondu sūta uz Latviju.

22.11.-23.11. Izlidojam no Sietlas uz Ņujorku, kur pavadām diennakti. Raimonds, kas vairākus gadus dzīvojis Ņujorkā, mums izrāda pilsētas eksotiskākās vietas – krievu, ķīniešu, itāļu, korejiešu, mākslinieku un geju kvartālus. Ar īrēto mašīnu iebraucam arī naksnīgajā Hārlemā, bet cerētie “piedzīvojumi” šoreiz izpaliek.

24.11. Pusdienlaikā sveiki un veseli ielidojam Rīgas lidostā, kur tiekam mīļi sagaidīti.

Harijs Sils