Jānis Kļaviņš
Ir pagājis labs laiciņš kopš atgriezāmies no ceļojuma pa vietām, kurās vēl šodien medības ir tik pat nozīmīgs dzīvības uzturēšanas avots, kā tas ir bijis daudzu tūkstošu gadu garumā. Divu mēnešu laikā, mēs veicām 1973 km , lejup pa Jukonas upi, cauri Atabasku indiāņu teritorijām, līdz par Beringa jūrai, kur pamatiedzīvotāji ir Jupik Eskimosi.
Vietas, kuras 19 gadsimta beigās kļuva par zelta meklētāju paradīzi, kur pirmatklājēji ir devušies pretīm nezināmajam tūkstošiem kilometrus pa bangojošām upēm un necaurejamām slīkšņām, vietas, kur vēl šodien dzivo indiāņi un eskimosi, kuri daudzviet izmanto medībām ļoti senus medību rīkus.
Aļaska, šodien 49 Amerikas savienoto valstu štats, taču pirmie no baltajiem to atklāja krievi, kad 1741 gadā veiksmīgi noslēdzās Vitusa Beringa vadītā ekspedīcija. Krievu saimniekošanas laiks Aļaskā nebija ilgs, jau 1867 gadā, amerikāņi nopirka šīs attālās vietas par 7,2 miljoniem dolāru, taču iemesls, kāpēc šis reģions visos laikos ir interesējis baltos, ir savvaļas dzīvnieku bagātība. Cariskās Krievijas laikos tie galvenokārt bija kažokzvēri, bebri, ūdri, sabuļi, sermuļi, tie ienesa valstij milzīgus ienākumus. Šodien kažokādu tirgus visā pasaulē ir samaitājies līdz nepazīšanai, patērētāju sabiedrība labprātāk izšķiras par apģērbiem, kuri ražoti no pārstrādātām plastmasas pudelēm, tomēr Aļaska vēl joprojām saglabā savu pirmatnību.
Mūsdienu Aļaskas iedzīvotāji, joprojām dzīvo pēc naturālās saimniecības principiem un kaut arī veikalā var iegādāties 21 gadsimta preces, izdzīvošanas minimuma grozu sastāda medību produkcija. Katram iedzīvotājam ir atļauts nomedīt vienu alni gadā un tas ir būtiskākais guvums ģimenes uzturēšanai visa gada garumā. Ekspedīcijas gadā drīkstēja medīt tikai alņu buļļus un medību procesam nopietni seko līdzi Trooperi, kuri ar hidroplānu var jebkurā laikā nolaisties viss neparedzamākajās vietās. Šajā reģionā, medības galvenokārt tiek veiktas no motorlaivām, jo staigāšana pa purvainajiem apvidiem ir ļoti sarežģīta un arī nomedītā dzīvnieka iznesšana ir praktiski neiespējama. Upe te ir vienīgais ceļš. Aļaska ir slavena ar spēcīgu alņu populāciju, kur izvērsums starp ragiem alņu bullim var viegli sasniegt 1,2 metrus, taču mūsu novērojumi liecina, ka vietējie tomēr cenšas medīt jaunākus dzīvniekus, jo uzturā tie esot garšīgāki, savukārt trofejas te nevienu neinteresē. Galvenā veiksmes atslēga šādās medībās ir motorlaiva un pietiekoši daudz degvielas, dzīvnieka pievilināšana ar balsi pieprot teju vai katrs mednieks, taču balsi pārsvarā izmanto medījot zosis vai gulbjus. Jā, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu arī ziemeļu gulbis šeit ir medījams dzīvnieks, piekam arī pavasara pārlidojumā.
Jau vēsturiski lielāko ēdienkartes daļu sastādīja zivis un putni, jo lielie zīdītāji tomēr šajos neaptveramajos plašumos ir retāk sastopami, tāpēc septembra beigās aktuālas kļūst medības uz kanādas zosīm, kuras debesīs ir redzamas teju ik pāris stundas un nesteidzīgi pulcējas baros lai dotos uz dienvidiem.
Medības vijas cauri it visam, pat bērni jau skolas solā tiek iepazīstināti ar dabas procesiem un kopā ar skolotājiem dodas mežā, kur ne tikai pavada nedēļu teltīs, bet arī paši medī un no nomedītā pārtiek. Vēl vairāk, atgriežoties ciemos, kur iedzīvotāju skaits parasti nepārsniedz 200 cilvēkus, viņi paši sadala medījumu un porcijas godīgi nogādā ciema vecajiem, vientuļām mātēm, bet kas paliek pāri tiek lietots skolas vajadzībām.
Loģisks jautājums rodas, kā tad viņi saglabā piemēram 400-500 kg nomedītās produkcijas. To laikam mums nekad neizdosies izmēģināt. Jo, Aļaskā vidējais mitruma koeficents ir 40%, turpretī Latvijā 90%. Liela daļa alņa gaļas un lašu, kas ir pirmā būtiskākā izdzīvošanas sastāvdaļa, tiek vītināti vējā un ne mušas, ne mitrums neapdraud gala produkciju. Rezultātā iegūst no 1kg svaigas gaļas aptuveni 200gr kaltēta produkta, kurš ir tikpat uzturvērtīgs, taču daudzkārt vieglāks un labi kalpo garajos pārgājienos.
Bet tas viss Aļaskas vidienē, jo tuvāk Beringa jūrai, jo mitrāks un tur arī sākas Jupik Eskimosu teritorijas.
Kaut pirmajā mirklī, vizuāli viņus nevar atšķirt no Atabaskiem, tomēr ik dienas iezīmējas jūtamas atšķirības, gan izskatā, gan attieksmē pret cilvēkiem un darbiem. Protams eskimosi ir vairāk saistīti ar jūras dzīvi, no šejienes arī parādās citi medījamie dzīvnieki. Lielu daļu iztikas sastāda roņu medības, kad no roņa tiek izmantotas pilnīgi visas sastāvdaļas, bet mums izdevās pieredzēt vēl ko eksotiskāku.
Jukonas delta ir ļoti plaša, dažas straumes ir atradušas savu ceļu uz jūru, tāpēc pat 25km no krasta, jūras ūdens ir salds un dziļums ir tikai 1,5-2,5 metri. Paisuma laikā, līdz ar ūdens līmeņa pacelšanos upē iepeld roņi, zivis un pēc viņām tīkojošie Belugas vaļi. Ja laiks ir mierīgs un jūra ir kā spogulis, var sākties vaļu medības. Arī mums bija iespēja piedalīties tādās un virspārsteidzošākais bija medību ierocis. Tieši tāda paša parauga harpūna, kādu lietojuši vēl viņu senči. Harpūna ir aptuveni trīs metrus gara, veidota no koka, kam papildus ir piestiprināti peldoši atsvari, bet harpūnas galā ir metāla uzgalis, kurš ar kātu ir saistīts ar striķi. Tad nu motorlaivas vadītāja uzdevums ir pievest mednieku maksimāli tuvu valim, bet medniekam ar precīzu dūrienu ir jāietriec harpūna vaļa mugurā. Medību process tiešām bija aizraujošs un kaut arī netikām vaļiem tuvāk par 10 metriem, tomēr pats medību process bija ļoti interesants un vienreizējs. Arī belugas vaļa produkcija tiek izmantota pilnībā, gan ēdiena gatavošanai, gan apģērba darināšanai, gan arī rotaslietu izgatavošanai.
Tāda nu ir šī Krievu Aļaska šodien, ir pagājuši gadu simti, ir mainījušies valdītāji un iekārtas, taču cilvēciskās vērtības un nepieciešamības ir saglabājušas savu pirmatnību.