Altaja zelta virsotne

“Kā mūsu pusē izauga baltais bērzs, tā atnāca baltais valdnieks un iekaroja mūsu zemi. Un negribēja čudi palikt zem baltā valdnieka varas. Aizgāja pazemē. Un aiz akmeņiem paslēpās. “ Čudu kapsētas ir izliktas akmeņiem. “Te arī pazuda pazemes čudi.” Tautu pārceļošana ir spilgti attēlota.

N.Rērihs

alt

Mana pirmā tikšanās ar Altaja kalnu reģionu notika 2006.gadā, veicot moto ceļojumu no Rīgas līdz Melburnai. Mūsu maršruts veda caur Altaja Republiku uz Mongolijas tuksnešiem. Jau pirms tam biju lasījis ceļotāja un gleznotāja Nikolaja Rēriha aprakstus par šo neaprākstāmi skaisto un mistisko kalnu rajonu. Tāpēc pabraukt garām un neiegriezties, kaut uz dažām dienām, nebija iespējams. Pirmā tikšanās ar šo vietu un sastaptajiem cilvēkiem, pārvērtās arī lielajā mīlestībā pret kalniem arī turpmāk.

Kad vaicāju sastaptajai sievietei, kura jau mēnesi sēdēja pie Rēriha sekotāju piemiņas akmens (3200m) un domāja pasaulīgas lietas, kā darbojas šī visu spēcīgā Altaja enerģija, viņa atbildēja, ka noteikti to sajutīšu pats un apkārtējie man cilvēki arī. Tā arī notika, jau pēc gada (2007.gadā) es ar ceļotāju grupu no Latvijas, atkal biju atpakaļ, lai izvestu arī citus divu nedēļu pārgājienā un mēģinātu uzkāpt Altaja kalnu augstākajā virsotnē Beluhā (4506m). Toreiz neizdevās. Vietējiem šis kalns ir svēts un tāpēc ļoti reti atsedz sevi svešinieku skatieniem. Laika apstākļi šajā reģionā ir neprognozējami, kas visbiežāk arī izveidojas par traucēkli, lai tiktu līdz virsotnei.

Tomēr vēlme atgriezties Altajā un vēlreiz pamēģināt uzkāpt līdz virsotnei, atveda mani jau trešo reizi kopā ar 17 ceļabiedriem. 2010.gada augustā mēs sākām divu nedēļu pārgājienu, kopā veicot 170 km. Zvaigžņotas debesis, naktis pie ugunskura un ģitāras skaņas. Fiziski smagi pārgājieni pa dienu un milzīgs gandarījums vakarā. Paša dieva radīts mākslas darbs visapkārt.

Pēc divu nedēļu pārgājiena lielākai daļai grupas, pasākums tuvojās izskaņai, bet mums četriem – Ivo Valbergam, Laurim Bukovskim, Dimam Šalaginovam un man, pārgājiena grūtākā daļa tikai bija priekšā…….

“Laipnīga ir Katuņa. Skanīgi zilie kalni. Balta Beluha. Košas puķes un nomierinoši zaļas zāles un ciedri. Kas teicis, ka Altajs ir cietsirdīgs un nepieejams? Kam sirds nobijās no bargās varenībasun skaistuma?

Septiņpadsmitajā augustā ieraudzījām Beluhu. Bija tik dzidri un skanīgi. Īsta skaņpilsēta.”

No N.Rēriha ceļojuma dienasgrāmatas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*