Putnu pētnieka un portāla www.funtaputni.lv vadītāja Kaspara Funta piedzīvojumi Krievijas pierobežas mežos, meklējot Latvijā reti sastopamās ziemeļpūces. To, kāds šis dižciltīgais putns izskatās Skandināvijas mežos, skaties norvēģu dabas operatora Per Johan Naesje filmā NOMAD.LV piedzīvojumu sadaļā.
Divarpus dienas – no 16. līdz 18. aprīlim – 14 putnu pētnieki, sadalījušies 3 autoekipāžās, Latvijas austrumu daļas mežos pašā Krievijas pierobežā meklēja Latvijai retās ziemeļpūces Strix nebulosa.
Ziemeļpūces izplatības areāls ir Skandināvijas ziemeļi, Somija, Krievijas ziemeļrietumi un tālāk uz austrumiem pār Sibīrijas centrālajai daļai līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, taču nesasniedzot Kamčatku. Areāla dienvidu robeža nedaudz iesniedzas Mongolijā, Ķīnas ziemeļaustrumos un Sahalīnā. Ziemeļamerikā ziemeļpūces mīt Aļaskā, Kanādā un ASV ziemeļrietumos. Putni parasti ziemo ligzdošanas areālā, taču atsevišķi īpatņi mēdz klejot uz dienvidiem. Ligzdo lielos skuju koku un jauktos mežu masīvos pie dažādiem klajumiem.
Ziemeļpūce Latvijā ir ļoti reta ieceļotāja. 19. gadsimtā bijusi reta ieceļotāja – viens īpatnis nošauts Lielvārdes apkārtnē 1873. gada 24. februārī. Vēl divi šīs sugas putni nošauti 20. gadsimta sākumā – 1903. gada augustā Jaunbrenguļu muižas mežos Valmieras apkārtnē un 1910. gada 20. aprīlī Lubānas apkārtnē. 96 gadus vēlāk – 2006. gada 27. aprīlī ornitologi Māris Strazds, Jānis Ķuze un Helmuts Hofmanis Krievijas pierobežas mežos (bijušais Ludzas rajons) konstatēja ziemeļpūču pāri, kas liek domāt, ka putni Latvijā ne tikai iemaldījušies, bet, iespējams, ligzdo.
Ziemeļpūces novērojumi Latvijā un kaimiņvalstīs, iespējams, liecina par varbūtēju nelielas, dispersas populācijas pastāvēšanu Latvijas austrumu daļā gar Krievijas robežu mežu masīvos lielāko purvu apkārtnē. Lai šo pieņēmumu pārbaudītu, tika organizēta šeit aprakstītā ekspedīcija. Tās vadītāji – ornitologi Jānis Ķuze un Andris Avotiņš seniors.
Ekspedīcijas norises vieta – ziemeļpūces ligzdošanas biotopam atbilstoši meži Krievijas pierobežā. Mūsu autokomandā ir seši putnu pētnieki – Ivars Brediks, Elvijs Kantāns, Mareks Kilups, Andris Klepers, Mārcis Tīrums un es. Visi sadalās trīs komandās, katrā pa dieviem cilvēkiem, kas izstaigā potenciālās ziemeļpūču ligzdošanas vietas. Kopumā ekspedīcijā esam šādas septiņas pārinieku komandas trīs vāģos, kas katru nakti apseko noteiktu maršrutu kādā no mežu masīviem, tātad pa divām naktīm kopumā tiek apsekoti 14 mežu masīvi.
Pūču meklēšana notiek šādi: diennakts tumšajā laikā ejam pa mežu, ik pa laikam atskaņojot ziemeļpūces tēviņa riesta saucienu, un klausoties, vai meklētā pūce neatsauksies. Pūces, kā jau nakts aktivitātes putni, sazinoties savā starpā, ligzdas aizsardzībai un citām svarīgām dzīves norisēm liek lietā saucienus. Visas pūču sugas ligzdošanas laikā aktīvi aizsargā savas ligzdas apkārtni no citiem sugas īpatņiem ar balss palīdzību. Šī īpatnība tad arī tiek izmantota, ornitologiem apsekojot potenciālās ziemeļpūces ligzdošanas teritorijas, mēģinot pūci izprovocēt atsaukties uz balss ieraksta atskaņošanu.
Šī publikācija nepretendē uz zinātniskumu. Tie ir mani iespaidi par piedzīvoto.
Lai nebūtu pēc ekspedīcijas jālauza galvu, ko šeit un kā rakstīt par tās norisi, nolēmu, ka jau paša brauciena laikā šo to ierunāšu diktofonā, lakoniskas digitālās piezīmes twitter.com stilā. Te nu zemāk tas viss ierunātais ir – replikas diktofonā no ekspedīcijas, pārdzītas drukātā tekstā, nerediģētas un bez cenzūras.
16. aprīlis, piektdiena
Plkst. 05.40 – Caurs miegs, domājot, dabūšu vai nedabūšu ziemeļpūci. Tik caurs, ka nav jēgas mēģināt gulēt tālāk, jāceļas un jārosās. Gan pagulēšu pa ceļam vāģī. Ļoti jau gribētos ziemeļpūci dabūt, nekad dabā to neesmu ne dzirdējis, ne redzējis. Ja izdosies putnu atrast, tas manā Latvijā novēroto putnu mūža sarakstā ieņems godpilnās 288. sugas vietu.
Plkst. 06.19 – Palūkojot vakar meteoprognozes, izskatījās, ka laika apstākļi ekspedīcijā būs slikti – lietus, sniegs un vējš, kuru laikā pūcēm parasti ir zemāka vokālā aktivitāte un, pat ja pūces bļaustās, tās ir grūtāk saklausīt. Un ziemeļpūce ir no klusajām sugām, to sadzirdēt var ne tālāk par 500 metiem – labas dzirdamības apstākļos. Šorīt prognoze izskatās cerīgāka – mazāk nokrišņu, jācer, ka vismaz pirmajā pūču naktī nelīs. Nakts uz svētdienu gan laikam būs lietaina.
Plkst. 7.50 – Lai optimizētu līdzi ņemamā ekipējuma un citu mantu apjomu, nolemju neņemt garos gumijniekus, kaut meži pūces meklējumu vietās purvaini un slapji vietām. Ceru, ka šo lēmumu turpmākajās divās naktīs nenožēlošu.
Plkst. 7.54 – Nē, darīšu otrādi – garos gumijniekus ņemšu, bet neņemšu ne guļammaisu, ne paklājiņu, tāpat pa abām naktīm gulēt nesanāks, bet pa dienu dažas stundas var nosnausties vāģī vai uz zemes, ja nelīs, protams.
Plkst. 09.52 – Startēju no mājām, nevaru vairs nosēdēt. Tramvajā jāaizbrauc līdz operai, kur mūsu komandu ar savu vāģi sagaidīs Mareks. Prieks, ka noīsināju mantu sarakstu – tikai mugurene un tai piekārti garie gumijnieki. Pasēdēšu tur, papīpēšu, Guns’n’Roses mobītī paklausīšos.
Plkst. 11.05 – Esam sakrāvušies vāģī un izbraucam no Rīgas, Andris pievienosies Ogrē, Elvijs – Litenē. Līdz naktij, kad meklēsim ziemeļpūces, vēl tālu, pa ceļam piebrauksim pie Lubāna un pavērosim putnus ezeram piegulošajos laukos un varbūt arī zivju dīķos, un to apkaimē. Šī, galu galā, ir viena no izcilākajām putnu vērošanas vietām Latvijā pavasarī un vasarā ar lielu ornitofaunas dažādību un iespēju novērot un dzirdēt diezgan daudz retu putnu sugu.
Plkst. 11.23 – Pievienojas Mārcis, viņš iedod robežsardzes izsniegto atļauju uzturētos Krievijas pierobežā, ielieku to pasē. Braucam ārā no Rīgas.
Plkst. 12.09 – Iekāpj Andris. Viņš brauciena laikā piefiksēs, cik kopā putnu sugas novērosim un dzirdēsim.
Plkst. 14.21 – Ātri ieturamies „Liepkalnos”, līdz tumsai vēl ir laiks, brauksim un pameklēsim kādas retas putnu sugas Lubāna ezera apkārtnes laukos. Un tad jau tālāk uz pūcēm.
Plkst. 15.29 – Braucam pa Bozēnu laukiem starp Lubāna rietumu krastu un Barkavu, kur atrodam labu vietu ar vairākiem tūkstošiem pīļu un vairāk nekā četriem tūkstošiem zosu. Skatām cauri barus binokļos un teleskopos, bet neko interesantu neatrodam.
Plkst. 16.02 – Nelielā baltpieres zosu un sējas zosu barā diezgan tuvu ceļam atrodam superreto sarkankakla zosi, kas ir ļoti rets putns Latvijā. Kad tas tiek pamanīts, viens no mums iekliedzas sajūsmā tik skaļi un spalgi, ka ir brīnums, ka zosis satraukumā neceļas spārnos. Šo putnu šajos laukos gandrīz pirms nedēļas atrada kolēģis Gaidis Grandāns. Tobrīd tas bija piektais šās sugas novērojums Latvijā. Domājams, ka šis ir tas pats putns. Trīs no mūsu komandas – Ivars, Mārcis un Mareks – šo sugu redz pirmo reizi Latvijā, viņiem šis ir lielais ķeksis. Mēs ar Andri šo sugu jau esam katrs pa vienai reizei redzējuši Ādažu laukos pirms diviem gadiem.
Plkst. 16.07 – Piezvanu Gaidim un pasaku, ka viņa atrastā sarkankakla zoss joprojām ir uz vietas. Viņš pastāsta, ka šobrīd kopā ar savu vāģa ziemeļpūces meklēšanas komandu stāv autoceļa malā netālu no Dzelzavas pie Cesvaines un Madonas novadu robežas, kur Kuja iet zem ceļa, un raugās un citu ļoti retu zoss sugu Latvijā – īsknābja zosi.
Plkst. 16.36 – Turpinām braukt gar Zvidzes kanālu pa Lubāna rietumu krastu. Labajā pusē ūdens līmenis ļoti augsts, kopš desmit gadus vēroju putnus, neatceros, ka ezerā būtu tik augsts ūdens līmenis. Braucam, apstājamies, skatāmies un ķeksējam savos novēroto putnu sugu gada sarakstos sugas – lielo balto gārni, mazo ērgli, lielo tilbīti un citus niekus.
Plkst. 17.18 – Atrodam vairākus ļoti lielus zosu barus. Putni ir tuvu, labi apskatāmi, ķemmējam cauri, bet neko retu neatrodam, nevienas īsknābja zoss. Tajā pašā laikā lēnām bīdāmies uz mežu masīvu pusi, kur pirmajā naktī mums jāmeklē ziemeļpūces.
Plkst. 17.52 – Esam Lubānā pie bodes. Sapērkamies, visu, ko vajadzēs turpmākajā naktī. Ko nu kurš – cits barankas, cits ūdeni vai limpeni. Es nodrošinos ar cigaretēm. Sērkociņus arī nopērku.
Plkst. 17.54 – Ātri nolemjam, ka, kaut arī tas ir lieks līkums, aizšausim pa fikso līdz vietai, kur kolēģu komanda pirms dažām stundām novēroja īsknābja zosi. Andris, Mārcis un es šo sugu Latvijā jau esam novērojuši, bet diviem no mums – Ivaram un Marekam – tās novēroto putnu sarakstos nav.
Plkst. 18.33 – Stāvam ceļmalā, lūram teleskopos un binokļos. Meklējam. Pēc kādu desmit minušu meklēšanas arī mēs atrodam Gaida pirms tam pamanīto īsknābja zosi. Ivars ar Mareku staro – viņiem pāris stundās divi lielie ķekši mūža sarakstos. Mārcim – pirmīt viens. Andrim un man – neviens. Tas man un Andrim liek sazvērnieciski domāt, ka ziemeļpūce noteikti tiks mums. Jo mums tās nav. Ziemeļpūces nav arī nevienam no mūsu vāģa komandas. Nav arī vēl divu citu vāģu ornitologu blicēs nevienam, izņemot vienu no ekspedīcijas vadītājiem – Jāni.
Plkst. 18.35 – Šie trīs ar savām zosīm baigi priecīgie par jaunajiem ķekšiem – sarkankakla zosi un īsknābja zosi. Andris ir optimists, viņam jauna ķekša nav, bet viņš tik smej līdzi. Pamazām sarūgt sāku tikai es.
Plkst. 18.36 – Beidzam blandīties pa laukiem, brauksim uz Liteni savākt mūsu sesto autokomandas dalībnieku Elviju. Tālāk laidīsim uz austrumiem pierobežā, lai saskaldītos pa diviem cilvēkiem trīs gājēju blicēs un līdz ar tumsu sāktu ķemmēt mežu masīvus, meklējot ziemeļpūci.
Plkst. 20.15 – Esam pirmajā ziemeļpūču meklēšanas maršruta sākumpunktā. Esam sadalījušies trīs gājējpāros – pirmie dodas Andris un Mārcis, tad mežmalā izmetīs Ivaru un mani un uz trešo mūsu apsekojamo meža teritoriju dosies Elvijs un Mareks. Te arī visi sagatavojamies – ko kurš no apģērba pievelk klāt, pārbauda pūču balsu ierakstus un atskaņošanas tehniku, nomaina apavus, paņem šo to ēdamu un dzeramu. Kādas 20 minūtes tā arī krāmējamies, apceļamies un zviedzam. Pēc tam darbiņš varēs sākties.
Plkst. 21.14 – Ar pārinieku esam izmesti ārā pie meža masīva, kas mums jāapseko. Sāksim tūlīt iet, laika apstākļi ideāli, gar mežmalām riesto slokas, laucēs – mērkaziņas, pīles pa grāvjiem. Pēc kartēm izskatās, ka mums iekritis visslapjākais mežs, varbūt attaisnosies tas, ka uzvilku garos gumijniekus. Piezvanīja otrs divnieks – Andris un Mārcis, lai pateiktu, ka viņu mežā jau līst.
Plkst. 21.26 – Pirmo reizi no magnetofona palaižam ziemeļpūces tēviņa saucienu. Klausāmies, vai neatsauksies. Pagaidām grāvmalā pīkst tikai sīkie grauzēji.
Plkst. 21.37 – Laiks ideāls – pilnīgs bezvējš, dziļš klusums, gandrīz jau pilnīgi tumšs, laba dzirdamība. Šur tur vēl iedziedas kāds no strazdiem un sarkanrīklītes. Slokas turpina riestot, grāvjos, klusiņām kurkstot, pārojas purva vardes.
Plkst. 21.50 – Arī mums sāk līt lietus, bet pagaidām mazliet, parādās arī vējš. Grāvjos te vēl ir ledus un sniegs. Mežs ir pilnībā apklusis.
Plkst. 22.19 – Lietus pāriet, paliek siltāks, var iet kreklā un flīsa jaķelē. Slokas mitējušās riestot, ar seksu turpina nodarboties tikai vardes. Pūces joprojām nav. Ivars tin smēķi.
Plkst. 22.33 – Tikko izceļam no ceļmalas egles kaut kādu prāvu putnu, kas, spārniem švirkstot, ielaižas dziļāk mežā. No tā švirkstiena pat iztrūkstos, cik te viss apkārt ir kluss un mierīgs. Droši vien mednis vai varbūt rubenis, jo tuvumā ir purvs.
Plkst. 22.35 – Tik kluss, ka var dzirdēt pat visklusāko troksnīti mežā, arī, ja grāvī no kāda koka nopil ūdens vai ja kaut kur kokos knosās kāds putns, ko iztraucējušas mūsu galvas lampu gaismas, soļi vai sarunas. Grāvji paliek arvien platāki, mežā arvien vairāk peļķes un lielas lāmas. Ceļš pagaidām ļoti labs.
Plkst. 22.47 – Sākumā domāju, ka man ir redzes halucinācijas – jo ceļmalā kaut kas spīd. Parādu Ivaram, noliecamies, skatāmies – izrādās, jāņtārpiņš. Nofotografēju.
Plkst. 23.05 – Nupat sāk līt kārtīgi. Maģi ietinam manas mugursomas pretnokrišņu pārvalkā, pats sev virsū un pāri mugurenei uzvelku lietus jaku, krūtis atsegtas, bet galvenais, ka ekipējums somā paliks sausumā. Joprojām ir silti.
Plkst. 23.16 – Bišķi nogriežam no maršruta, lai mēģinātu tikt tuvāk Silguldas purvam, kas viena kilometra attālumā. Stiga ir slapja, faktiski stiga ir gara, gara peļķe, pa kuru jābrien, vai tās vienu malu, kur sausāks. Varbūt tur ziemeļpūce atsauksies.
Plkst. 23.28 – 350 metrus tālāk stiga ir tāda, ka pa to nav iespējams iet, pat garajos gumijniekos. Un dibens stigai nu jau ir staigns, kā jau purva malā. Mežs visapkārt viss vienā ūdenī. Ir silti, pat karsti, no stampāšanas un mugurenes nešanas. Atkal pilnīgs bezvējš, cigarešu dūmi tinas ap galvu.
Plkst. 23.42 – No iešanas un mugureņu nešanas nenormāli gribas dzert. Esam pieļāvuši kļūdu, uz diviem cilvēkiem līdzi paņemot puslitru sulas, puslitru limpenes un litru kafijas. Nākamajā naktī uz vienu jāņem vismaz pusotrs litrs dzeramā. Droši vien pēc vakariņām maršruta viduspunktā nenormāli kaltēs.
Plkst. 23.53 – Iznākam no purvmalas stigas uz ceļa, ejam tālāk maršrutu. Apstājamies uzsmēķēt, gandrīz jau palaižam ziemeļpūces balsi, kad sadzirdam, ka bļauj urālpūces tēviņš. Palaižam no maģa urālenes balsi. Pēc mirkļa šī jau bļauj tuvāk. Joka pēc pielieku rokas „tūtiņā” pie mutes un dažas reizes ieūjinos. Urālpūce man atbild, vēlāk jau ar citu sacienu. Es ieūjinos šo otro saucienu, pūce man atbild ar pirmo. „Eu, vecais, te tak’ pāris ir,” uzsaucu Ivaram, jo esmu pieūjinājis arī urālpūces mātīti. Tā nu mēs „runājamies” kādas desmit minūtes kopumā trīs dažādos saucienos – es stāvu ceļa vidū, pūces kaut kur kokos, pēc tam turpinām soļot tālāk.
17. aprīlis, sestdiena
Plkst. 00.06 – Ivars uz ceļa atrod tritonu. Mākoņi ir izklīduši, spīd zvaigznes, ir palicis krietni aukstāks, kādi pāris grādi virs nulles, tritons galīgi stīvs. Nofotografējam to.
Plkst. 00.45 – Atradām baļķu kaudzi. Nenormāli kaifīgi ir pasēdēt un atpūtināt kājas, īpaši labi neietas tādi gari maršruti garajos gumīšos. Ar ziemeļpūces sauciena atskaņošanu sabiedējam kādu putnu, kas aizlaižas klaigādams, šķiet, ka melnā dzilna, bet taču naktīs nebļauj. Parādās atkal mākoņi, pūš vējš. Paliek auksti, gribas dzert.
Plkst. 00.49 – Satriecoši – sāk čakarēties maģis, no kura laižam ziemeļpūces saucienus. Pieņemas vēja stiprums brāzmās, šalc kokos, švaka dzirdamība. Redzu „krītošo zvaigzni”. Pie sevis sirdī kaut ko vēlos.
Plkst. 00.52 – Uz ceļa ļoti daudz krupju, tā kā ir bišķi virs nulles, dzīvnieciņi ir galīgi stīvi un daudzi nekustīgi. Nekas, gan rītdienas saule vai siltais lietus ielies dzīvību viņu aukstajās asinīs. Uzstellēju galvas lampas gaismas kūli tieši priekšā saviem soļiem, lai kādu nesamītu.
Plkst. 01.15 – Nudien jocīgs laiks – stipra vēja brāzmas ļoti bieži mijas ar totālu bezvēju. Ceļš kļūst briesmīgs iešanai, dangains, dziļas risas, zeme irdena. Gribas noraut un izmest tos idiotiskos garos gumijniekus.
Plkst. 01.34 – Oh, cik labi! Ielienam vienā izcirtumā paēst vakariņas. Laba sajūta – nomest mugureni un sēdēt uz celma. Pusdienojām pirms vairāk nekā 12 stundām. Ēstgriba tiešām ir laba, tikai pietrūkst dzeramā. Smērēju maizītes, pa kāju rāpo ērce.
Plkst. 01.55 – Turpinām ēst un dzirdam nākamo urālpūci. Sāku ūjināt tai pretī. Pūce apklust.
Plkst. 02.35 – „Papļāpāju” jau ar trešo urālpūces tēviņu.
Plkst. 03.15 – Maršruts noiets, ziemeļpūci, protams, nedabūjām. Mums atbrauc pakaļ, ar lielu baudu iesēžos vāģa sēdeklī. Pēdējo piecu gadu laikā nav vairs nekādas patikas vazāties bezjēdzīgos pārgājienos.
Plkst. 03.51 – Braucam nakšņot. Pāri ceļam pārskrien meža cūkas. Andris ar Mārci tuvu redzējuši alni. Viņiem iztraucēts lauku balodis, tumsā zaudējis orientāciju un koordināciju, kritis no koka.
Plkst. 04.39 – Gulēsim Litenē, bijušajā mežniecības ēkā. To izkārto Elvijs. Viņš man arī aizdod guļammaisu. Labi, ka nav jāguļ vāģī, kā biju domājis, jo auksta nakts. No rīta, kad pamodīsimies, jāzvana pārējām divām auto komandām, kā klājies viņiem. No mūsu vāģa komandas, protams, neviens ziemeļpūci nav dabūjis.
Plkst. 04.41 – Mazlietiņ sāka snigt. Jāiet iekšā, kaut kas jāieēd un jāpaguļ kaut dažas stundas.
Plkst. 05.08 – Visi jau guļ, es uztaisu astoņas sviestmaizes un ēdu. Daži kurn, ka dēļ tā nevar nodzēst gaismu. Bet es neesmu pūce, kas var paēst tumsā.
Plkst. 05.20 – Izeju ārā uzvilkt dūmu. Rītausma. Visapkārt sāk dziedāt putni. Un bļaustās meža pūce kaut kur netālu.
Plkst. 08.50 – Pamostos no tā, ka saule, pārvarējusi nelielo loga stikla un manu plakstiņu pretestību, spiedās iekšā smadzenēs. Sajūta, kā pēc kodiena.
Plkst. 09.16 – Ārā auksti. Ar baudu aukstā ūdenī nomazgāju seju. Tas ir tik spirdzinoši. Pārējie vēl gulšņā guļammaisos, smēķēju pirmās rīta cigaretes, sēžam ar Elviju aizvējā piesaulītē un pļāpājam. Par putniem, protams, ne jau par zaķiem. Ir patīkami silti, pa nakti nosalu, jo cepure nokrita. Piezvanu pārējām divām meklētāju auto komandām – arī viņiem bez panākumiem. Visiem milzu cerības uz otro nakti.
Plkst. 10.14 – Izdomājam, ka neēdīsim uz vietas, bet pabrokastosim kādā kafūzī Balvos, lai pēc tam visu dienu var dragāt putnos pa Lubāna zivju dīķiem. Es tomēr pamanos ātri uztaisīt dažas sviestmaizes un apēst.
Plkst. 11.20 – Nu ļoti labi paēdu daudz silta ēdiena.
Plkst. 12.19 – Netiekam tālāk, jo Ičas upe, palos savienojusies ar Lubāna ezeru, appludinājusi ceļu.
Plkst. 12.58 – Beidzot esam pie Lubāna ezera zivju dīķiem. Tikko izkāpjam no vāģa, dzirdam somzīlīti. Šis putns taisa savdabīgu ligzdu – ūdeņu malā bērza zarā uzvij lodveida formas ligzdu ar ieeju no sāna. Uzreiz arī pamanām vienu pērno somzīlītes ligzdu bērza zara galā šūpojamies vējā. Saule silda vienkārši brīnišķīgi. Niedrēs „pūš” lielais dumpis.
Plkst. 14.00 – Orenīšu dīķi. Skatāmies putnus, meklējam retumus un agros pavasara migrantus. Atrodam pirmo purva tilbīti Latvijā šajā pavasarī un vairākām sugām pirmos novērojums šopavasar Austrumlatvijai.
Plkst. 15.00 – Noejam kādus četrus kilometrus ap Ļodānu zivju dīķiem, dabūjām vītītim pirmo pavasara novērojumu šajā pavasarī un dažām citām sugām agrus novērojumus. Izcila vieta ir šie pieLubāna dīķi, noteikti šeit atbraukšu maija beigās uz diennakti redzēt un dzirdēt vairākas retas putnu sugas.
Plkst. 16.20 – Piebraucam pie Teirumnīku purva paēst, laikam tās jau ir vakariņas, kaut ko sildām uz prīmusiem un plītiņas, šo to ēdam tāpat aukstu. Faktiski apēdam visu, kas ir līdzi.
Plkst. 17.37 – Esam pie Gomeļa, uzkāpjam tornī, bet nekā interesanta nav. Domājam, ko vēl pasākt un kur aizbraukt līdz tumsai.
Plkst. 18.06 – Braucam uz laukiem Lubāna ezera ziemeļaustrumu gaļā meklēt retās zosis, bet neko īpašu neatrodam. Vienai zosij nolasām kakla gredzenu. Pirms tam esam nolasījuši kakla gredzenu ziemeļu gulbim, kas, kā izrādās, gredzenots pirms dažiem gadiem netālā vietā.
Plkst. 21.01 – Ar Ivaru atkal izmesti mūsu nākamajā maršrutā – meža masīvā, kas ir daudz „ziemeļpūciskāks”, nekā pagājušajā naktī. Ir skaidrs laiks, nav vēja, pavēss, īstenībā it kā ideāls laiks pūčošanai.
Plkst. 21.02 – Tikko satraukumā ar Ivaru gandrīz palecamies gaisā un galu dabūjām. „Ziemeļpūce!” sauc Ivars. Un es arī dzirdu. Izrādās, tā balss no automagentofona, ko palaiduši cīņu biedri 700 metrus tālāk, pūci provocējot. Tas nozīmē tikai to, ka ir laba dzirdamība šovakar un tas dod jaunas cerības, kaut prāts saka – nebūs. Vēl neejam un nogaidām, jo ir diezgan gaišs un mežā vēl mauro dziedātājputni – skaņas piesārņojums, ja runājam par vēlmi dzirdēt ziemeļpūci, kam vajag klusumu.
Plkst. 21.20 – Norūbījās maģis. Zvanam Marekam, lai atved citu.
Plkst. 21.27 – Mums atved citu maģi. Pievienojas Elvijs.
Plkst. 21.29 – Jocīgi, bet, ceļu sākot, ir pazudis miegs un nogurums, kas visu dienu bija jūtams. Es pat teiktu, ka jūtos jestrs un sprauns.
Plkst. 21.58 – Visu laiku domāju, cik labs laiks, taisni derīgs pūču bļaušanai.
18. aprīlis, svētdiena
Plkst. 00.25 – Saūjinājos ar vienu urālpūces tēviņu.
Plkst. 01.15 – Ziemeļpūci savā maršrutā neesam dabūjuši. Citi no mūsu vāģa – arī nē. Uzzinām nedaudz vēlāk – arī pārējo divu auto komandu pētnieki reto pūci nav atraduši.
Plkst. 01.25 – Ekspedīcija beigusies, nolemjam uzreiz braukt uz Rīgu, tad jau pirms rītausmas būsim dušās un savās gultās. Zviedzam, vai vāģim pietiks degvielas, lai tiktu līdz tuvākajai uzpildes stacijai.
Plkst. 01.35 – Dabūjām degvielu. Un radikāli mainījām lēmumu – paliksim Litenē, jo viena komanda pirms rītausmas mēģinās ziemeļpūci meklēt vēlreiz vislabākajā vietā, kur šī suga novērota 2006. un 2007. gada pavasarī. Ja viņi putnu dabūs, dos mums ziņu un mēs nesīsimies uz turieni kādus 70 kilometrus. Nakšņosim Litenē.
Plkst. 01.47 – Gausi kā gliemeži stiepjam iekšā mantas bijušajā Litenes mežniecības ēkā.
Plkst. 01.54 – No krūzes iešauju 100 gramus melnā balzama vēl labākam miegam un lienu guļammaisā.
Plkst. 07.04 – Neviens mums, protams, nepiezvanīja, jo kolēģi pūci šai rītausmā neatrada. Vācam kopā mantas un dodamies uz Rīgu. Ziemeļpūces mūs ir piekāsušas.
Ogre, plkst. 11.35 – Andris kāpj ārā. Viņš ir piefiksējis, ka mūsu komanda brauciena laikā novērojusi 109 putnu sugas.
Rīga, plkst. 12.32 – Negulējis, noguris, noputējis, netīrs un nīgrs esmu atpakaļ mājās. Bet tomēr gandarīts par braucienu. Bija interesanti. Daudz putnu un labi draugi – sarunas, zviegšana. Pats ātri dušā, drēbes – veļmašīnā, kaut kas jāieēd. Esam nobraukuši 1026 kilometrus, daudzus kilometrus nostaigājuši.
P.S. Ekspedīcijas laikā netika atrasta neviena ziemļpūce.