Kā es slēpoju Ziemeļmeitu lūkot, jeb raidījuma “Piedzīvojums dabā” operatora pieredzes graudi!

ari operators
Gaidījām, gaidījām un sagaidījām! Ziema ir klāt un vēl ar kārtīgiem mīnusiem. Protams, necerējām uz tādu ekstrēmu. Es pat nevaru atcerēties vai vispār manas dzīves laikā ir piedzīvots -30 C, tāpēc šis būs gan eksperiments gan kārtīgs piedzīvojums!
Latvijas pilsoņi nez kādēļ, ir tā aizrāvušies ar slēpošanu pa mazajām nogāzēm, ko paši lepni sauc par kalniem, un pērk dārgu ekipējumu, lai līdzpilsoņiem nodemonstrētu, kādi krāsu un sakausējumu salikumi ir modē, ka bez maz vai šķiet kā misija popularizēt Latvijas apstākļiem super kolosālu atpūtas veidu ar slēpēm, un tas ir pārgājies ar slēpēm. Eiropā to saprot kā “back country”, tas nozīmē, ka slēpes ir mazliet platākas (6-7cm) nekā distanču un slidsoļa slēpes (4-5cm). Stiprinājumi mēdz būt divu veidu-vienam vajag speciālu zābaku, otram (retāk sastopami) var vilkt jebkuru ziemas zābaku, kas atvieglo vakarēšanu pie ugunskura u.t.t. Pārgājienā, protams, var iet arī ar distanču slēpēm, bet nebūs tik komfortabli, jo pa neiemīto sniegu tāda mīņāšanās vien sanāks!
Tā kā man nav ne distanču, ne pārgājiena slēpes, tad skatos internetā un atrodu divus super labus piedāvājumus: eži.lv un luzumpunkts.lv piedāvā gan pārgājiena maršruta, gan pārgājiena slēpes un ir pat iznomājamas zviedru armijas slēpes!
Paldies Lūzumpunkta Rūdim, jo viņš mums iesaka šveices x-trace slēpes ar ļoti ērtiem stiprinājumiem, kur varu ievilkt savu vissiltāko ziemas zābaku un doties ceļā! Ļoti svarīgi ir tas, ka slēpēm apakšā ir rievojums, kas tai neļauj tik ļoti slīdēt atpakaļ un pie nobrauciena mazliet bremzējās, lai neieskrietu kādā kokā 🙂
Nākamā lielākā rūpe ir nakts. Par guļammaisiem vairāk runāsim nākamajā – marta PD raidījumā, bet šeit ieskicēšu galveno (ja nu kāds sadomā nakšņot tuvākajā laikā). Katrā ziņā mēs izvēlamies divu veida guļammaisus – ar sintētisko un dūnu pildījumu, bet zemākais komforts – 20 C ir diviem maisiem, mēs esam seši, ko darīt? Izvēlamies super vienkāršu, lētu, par 100% strādājošu taktiku, guļammaiss – guļammaisā! Ja saliek divus maisus vienu otrā nosalt nav iespējams! Protams, jābūt komforta zonai abiem -5 -15, tad būs ok. Sintētiku lieku iekšpusē, dūnu ārpusē, precīzāk, sintētika man ir 1 kg maiss ar komfortu -1 C, bet dūna ir -16 C komforts. Par citiem sīkumiem tad pie nākamās reizes, tagad atgriežamies Vecpiebalgas apkārtnē, kur savu slēpošanas bāzi iekārtojis mūsu sens draugs no Jukonas laikiem (ekspedīcijas – Lejup pa Jukonas upi un Jukonas skartie) Raimonds Dombrovskis).
Šeit var kārtīgi izslēpoties ar distanču un slidsoļa slēpēm. Ja nav ekipējums, to var iznomāt, palikt pa nakti un satikt domubiedrus! Otras tādas vietas nav, vismaz man šeit ļoti patīk un pats Raimis, kā mēs viņu saucam, ir izbijis biatlonists un zina drēbi kā kam jābūt gan slēpojot gan atpūšoties!

Maršruta karte
Šeit ir arī tikšanās vieta! Sestdienas rītā ierodas radio 101 “Ausīs rīts” komanda – ģimene, un varam gatavoties pārgājienam. Zane, Gustavs un Eduards izskatās koncentrējušies par visiem 100%! Somas sapakotas, pārtika – ir, tēja termosā – ir, mazie našķi ko uzkost pauzēs – ir, mazliet rums arī ir! Pirms dodamies ceļā mazliet par drēbēm un sejas krēmiem.
ragavas
Man viss ir pagalam vienkārši, laba un silta pirmā kārta kas ir uz pliku miesu, izmantoju “thermo swed” brendu, gan bikses gan kreklu, sastāvs: 66% polipropilēns, 25% kokvilna un 9% poliamīds. Man šī veļa ļoti patīk, otrā kārta flīsis no Mammut ar slaveno kabatiņu, kur glabāt akumulatorus kamerām un pa virsu plāna Mammut jaka ar kapuci, vēja un mitrumizturīga, piemērota slēpošanai! Bikses no schoeller materiāla, ne plānas, ne biezas, kaut kas pa vidu. Cepure un cimdi no flīsa materiāla, vēl vieni rezerves siltie cimdi, ja nu kas, lai var sasildīt nosalušās rokas.
salavecis2
Ārā apmēram – 20 C, spīd saule un mugursomas mugurā, slēpes zem kājām un aiziet jūriņā pa Piebalgas pakalniem! Sākumā organisms mēģina adaptēties jaunajai situācijai, var salt rokas, kājas un vēl sazin kas, bet sākumā pirmajā pusstundā būtu jānoskaņo prāts un miesa uz tāda viļņa, lai ir komfortabli, jo, ja pusstundas laikā – 20 C netiec galā ar savu komfortu, tad ir problēmas. Mums viss pa lielam ir ok, man sākumā mazliet nosalst rokas, kājas pirksti, bet kustoties viss iesilst arvien vairāk un pēc pusstundas slēpošanas viss ir komforta robežās. Acīmredzot asinsrite labi cirkulē pa visu ķermeni, jo, kā mēs zinām, pirmais kas sāk salt ir kāju pirksti un rokas, tāpēc tie nav dzīvībai svarīgie orgāni. Organisms asinsriti novada uz daudz svarīgākiem orgāniem ( pamatā visi iekšējie orgāni ). Rokas ļoti labi un ātri var sasildīt, ja ar roku veido apļveida kustības uz priekšu un uz atpakaļ, gluži kā propelleris. Tas arī ļauj organismam atslābt, precīzāk nesaspringt! Jo, kad paliek auksti, mēs mēdzam sarauties – saspringt un tas ir galīgi nepareizi. Ir jāatbrīvojas piem. jāvicinās ar rokām kājām:) Tātad slēpojam 30-40min, tad pauze 5-10min un tā līdz vakaram. Pauzes ir obligātas!
Daudziem noteikti interesē kā ar filmēšanu, smagi, kā jau komentāros izklāstīju, videokamerai viss zoom gredzens un fokuss sasalst, grūti pagriezt, šķidro kristālu ekrāns rāda ar lielu aizturi un tādā kā pusmiglā, tā kā viss uz čuteni un znaju! Akumulators pēc 15 minūšu filmēšanas jau rāda tikai 50%, ņemu nost pēc katras filmēšanas un sildu pie ķermeņa kamēr slēpojam. Vēl uztraucos par vadu mikrofonam, jo liekot somā un ņemot ārā tas vienkārši var salūzt, viss lēnām un ar prātu.
Vispār slēpošana Vecpiebalgas apkārtnē ir ļoti patīkama, mazi kalni mazas lejas un saules stari sejā – laime pilnīga, un tas tepat Latvijā! Zvēru pēdas arī netrūkst un viss ko sastopam ir tikai buku, alņu vai zaķu pēdas – ne cilvēki, ne traktori, ne rejoši suņi, skaistums neaprakstāms! Te alnis gulējis, te divi zaķi cilpojuši, te mažacūku saime gājusi….nāk vakars un nonākam plānotajā naktsvietā pie ezera, jo ūdeni līdzi ņemt nav nekādas jēgas, viss sasals tāpat, vienīgi termosā tēja…vēl silta!
pie telts
Nometnes iekārtošana ir komplicēta padarīšana. Ja slēpojot vispirms liec vienu kāju uz priekšu un pēc tam otru, tad šeit gan malka jāgādā, gan par guļvietām jādomā, uguns jākur un vakariņas jāvāra, vēl ūdens jāiegūst zem biezā ledus un vēl jāčeko vai siltums vēl ir ar tevi! Ļoti svarīgs aksesuārs vakara nometnē man mugurā – dūnu jaka! Šis tiešām ir neaizstājami, un te maza atgriešanās pagātnē…..pirms apmēram 15 gadiem nopirku un ziemā lietoju “campus” firmas dūnu jaku. Veikalā man iestāstīja ka šī ir silta un es maz ko saprazdams nokaulēju cik varēju cenu un lietoju bēdu nezinādams….lai gan bēda bija gan… ieejot kādā telpā no āra, piemēram, veikalā, man bija lielas problēmas – karsti, nenormāli karsti, neskaitāmas reizes sprāgu no veikaliem ārā, jo biju jau sasvīdis. Tas varēja un noteikti arī noveda mani pie saaukstēšanās, bet nu gāja laiks, ziemas vairs nebija tik bargas un es par savu dūnu jaku aizmirsu. Ziemā izlīdzējos ar plānajām jakām, un tad atnāca atkal – 15 C un mans draugs Olte Māris bija nopircis kārtīgu dūnu jaku, otrs draugs Jānis Kļaviņs arī bija nopircis, bet tādu pavisam plānu dūnu jaku. Man jakas nav, protams pagāja laiks, neizturēju un arī sapelnītos 120 latus pārvērtu siltumā – vidēji plānā dūna jakā. Vienīgā sliktā īpašība dūna jakai ir tā, ka tā maksā ļoti dārgi. Pirkšanas brīdis ir ļoti nepatīkams, bet pēc tam viss pēkšņi izmainās un tu vairs nezini ko nozīmē auksti! Iesaku jebkuram izbaudīt šo sajūtu, kad tev ir silti, un dūnu siltums ir īpašs! Bet nu atpakaļ pie stāsta. Gatavojoties šim pārgājienam, skapī atrodu savu veco dūnu jaku. Tā skumji skatās uz mani, asara nenoripoja, bet apvainojums bija jūtams. Tā nu viņa tika iepakota mugursomas kabatā, jo redz, lielo dūnu jaku saspiežot, tā kļūst par mazu dūnu kamoliņu, kas ērti pazūd mugursomā un pie ugunskura vecā dūna tomēr būs labāka nekā jaunā, ne tik biezā. Ugunskurs nekādi nedraudzējās ar dūnu jakām. Caurums no nepamanītās lidojošās ogles un jaka gandrīz pagalam! Protams, var salāpīt, bet vienalga, ja iespējams, pa virsu labāk jāvelk kaut kas izturīgāks. Un vispār rums jādzer tā, lai katru tavā tuvumā lidojošo ogli tu pavadi ar acīm līdz tā izdziest!
Man ir silti – zābaki ar divām zeķēm (viena sintētika, otra vilna) silda labi. Uz zemes nometam egļu zarus un ap ugunskuru stāvam uz zariem, esmu pat izmantojis avīzes, kuras liek uz sniega, lai sasalusī zeme pēdas tik ļoti nedzesē. Protams, vēl visādi līdzekļi, modernākie ir ķīmiskie sildītāji, izpakoti tie reaģē ar gaisu un sākas ķīmiska reakcija – izdalās siltums – gluži kā meža feja, nenokurienes tā parādās un pēc kāda laika ( 2-3 stundas, atkarīgs no modeļa ) siltums pazūd. Arī tā var dzīvot. Ir gan zābakos, gan cimdos liekamie. Zane un Gustavs 2 stundu laikā tiek skaidrībā. kā tie darbojas un ir silti. Protams, tas nav tas siltums, kas ir sēžot mājās pie iekurta kamīna, te ir cita realitāte, kā teica pieredzējušais alpīnists Atis Plakans, cilvēks ar aukstumu nevar sadzīvot. Vienīgā iespēja ir cīnīties un tā mēs cīnāmies katrs pa savam, un pie lielāka ugunskura šķiet, ka cīņa ir uzvarēta, bet šaubas māc tuvojošais nakts piedzīvojums. Gulēt – 30 C rada tādu kā vieglu meditatīvu šoka stāvokli, jo ar prātu to saprast nav tik vienkārši, bet zināšanas ir pietiekamas, lai būtu pārliecība, ka nenosalsim un gatavojamies uz to, ka, ja iemigsim tad būs labi, sliktākajā gadījumā visu laiku būs jāgrozās guļammaisā un jāmeklē pazudušais siltums.
Pagatavojam vakariņas, latviski sakot pierijamies cik var, jo izvēlētie griķi ar brieža gaļas štovi ir mega labs paēdiens! nu jau – 25 C …..un turpinājums sekos!

P.S. Pateikt varu tikai tik daudz, ka, ja reiz rakstu šīs rindas, dzīvi esam visi un pirksti neierasti sprigani lēkā pa datorklaviatūru!

Skaties arī Tu pēc kāda piedzīvojuma dabā!

Ar cieņu Sandris Jūra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*