Pieredzes turpinājums no piedzīvojumiem Latvijā, Vidzemes augstienē!

aukstuma gimene

… tagad, kad jau viss aukstumā piedzīvotais ir aiz muguras, sēžot siltā mājā es domāju, ka tas noteikti ir bijis viens no aizraujošākajiem piedzīvojumiem man šajā ziemā!  tāds ir arī šis tv raidījums – Piedzīvojums dabā!  Komandas darbs un labais mērķis, kas ir, popularizēt un pastāstīt, ka mums latviešiem ir daba – upes, meži, purvi, jūra un Zemgales līdzenumi. Mums ir, bet citiem nav, un mums tā ir daudz! Ja pilsēta ir kā veikals kur iepirkties, tad daba ir tā vieta, kur gūt prieku, spēku, mīlestību, piedzīvojumu un vēlmi dalīties piedzīvotajā. Tādēļ arī mūsu izveidotais formāts ir tāds, ka obligāti nakšņojam pie dabas, un rādām kā to labāk un pareizāk izdarīt, lai būtu komfortabli. Vienmēr esmu brīnījies par cilvēkiem, kas bēg no nakšņošanas dabā, guļ automobiļos sēdus pozās vai kā savādāk!

Bet nu jāķeras klāt notikumiem, kas risinājās tad, kad mūsu māti Latviju bija piemeklējis tiešām, beidzot, ziemai cienīgs aukstums -31*C….-35*C! Lai nu kā, bet paši neesam gulējuši šādos mīnusos, tādēļ būs gana labs eksperiments (šī vārda labajā nozīmē). Vienīgā reize, kad pats esmu pamatīgi salis, bija nu jau pirms 7 gadiem ekspedīcijā tālajos austrumos, tur mūs pēkšņi sopkas (tā krievi apzīmē kalnus šajā apvidū) pakājē pārsteidza ziema! Divas naktis man bija diezgan kritiskas, jo gulēju ar 0 grādu paredzētu guļammaisu apmēram – 18 grādos un vienīgais, ko atceros bija murgi, jo naktī miegs, kad drebi, nenāk, bet kad iemiedz – rādās murgi. Ugunskuru iekurt nebija no kā, un tika pieņemts ļoti smags, bet loģisks lēmums padoties dabas priekšā un varoņus netēlot. Kopš šīs ekspedīcijas ar guļammaisiem esmu ļoti uzmanīgs un vados pēc krieva gida padoma – ja nezini kā būs, tad jāizvēlas ir vissiltākais maiss no visiem pieejamiem un viņam ir sasodīta taisnība!

Guļammaisi vispār ir ļoti plaša tēma – var runāt ilgi, bet būtiskais ir tas, ka šajā nozarē ir notikuši diezgan lieli apvērsumi tieši pēdējā laikā – sākot jau no 2005. gada. Par temperatūrām ražotāji, vismaz Eiropā, tika skaidrībā tikai 2005.gadā, un tika ieviests viens standarts. Temperatūra tiek norādīta gan vīriešiem, gan sievietēm (sievietes pret aukstumu ir mazāk izturīgas nekā vīrieši), tiek arī norādīts cilvēka garums, līdz kuram maiss pildīs savu funkciju, tāpat iekšējās kabatas un vēl citi būtiski sīkumi. Tā kā varam būt daudzmaz droši ko pērkam. Ja uz guļammaisa nekas nav rakstīts, tad to labāk izmantot reizēs, kad guļat savā mājas pagalmā un ja nu paliek auksti, tad nakts vidū varēsiet ieiet siltumā.

Otra svarīgā lieta ir guļammaisa pildījums – dūnas vai sintētika. Dūnu guļammaiss ir viegls, silts un dārgs, sintētika ir smaga, lētāka un arī silta. Latvijas apstākļiem vasarā rekomendēju izvēlēties komforta temperatūru ap 0*C grādu, jo mēdz būt, ka pēc + 20*C naktī uznāk aukstums. Sintētiskais maiss varētu svērt ap 1kg, bet dūnu maiss 0.5 kg, tātad uz pusi vieglāks! Ziemai paredzētie guļammaisi var atšķirties pat par kilogramu pie vienādām komforta temperatūrām. Par dūnu samirkšanu arī vajadzētu pārtraukt baidīt cilvēkus, ja gluži peļķē netaisies gulēt tad viss būs kārtībā!

Vēl ir jāpiemin pie mums tāda ne pārāk populāra – specifiska lieta: iekšpalags (tā to varētu saukt). Tas var būt no kokvilnas, sintētikas, bet tā pamatfunkcija ir tāda, ka gadiem ejot guļammaiss pievalkājas, tādēļ lietojot šo iekšpalagu ( kas ir maisa formā) atliek tikai izmazgāt un atkal viss ir tīrs. Un vēl tas dod papildus siltumu un komfortu, ja iekšējais materiāls ir sintētisks. Tāpat ir arī ārējie apvalki, tie pamatā domāti pret mitrumu vai lietus, ja guļat zem nojumes vai egles. Laba lieta, lai samazinātu mugursomas svaru ejot pārgājienā, vajadzīga tikai nojume un ārējais maiss guļammaisam un esi sausumā un siltumā! Katrs var darīt kā grib!

image001

Bet mums te sausums liels, un arī aukstums pamatīgs! Esam paņēmuši pašus siltākos guļammaisus un iekārtojam naktsvietu. Raimonda iedotā Inuītu igla vai telts ir laba ar to, ka gulēsim visi kopā, jo bija doma par divām teltīm, bet beigās tomēr sentimentālu emociju vadīti izvēlamies iglu. Sešiem cilvēkiem tā noteikti nav paredzēta, bet atrunājamies ar, gan jau kaut kā, tomēr smuki izskatās. Zane rūpīgi samīda sniegu, Jānis ar Gustavu sacērt egļu zarus, lai izveidotu grīdu, un tad katrs ar savu paklājiņu uz egļu zariem, jumts ir, vējš nepūš, ir askētiski, bet droši. Paklāji bija vairāk nekā cilvēku, atlikušos izmantojām, lai nosegtu telts sāna malas. Svarīgi, ka pāri iglai pārklājām līdzi paņemto telts ārējo kārtu ar domu, ka tomēr varētu būt siltāk.

Man ir interesanti! Organisms liekas nespēj pieņemt domu, ka tagad ir jānakšņo! Smieklīgi! Tā kā īpaši daudz laika nav pievērsties savām sajūtām, jo visu laiku ir kas filmējams, tad brīžos, kad tieku pie savām sajūtām ir interesanti. Gribās izbaudīt katru šī aukstuma mirkli, bet sasprindzinājums par lielu! Skatos uz Eduardu un saprotu, ka viņam galvā darās pavisam interesanti dialogi, Gustavs kā karognesējs radio komandai neļauj ne sev, ne citiem atslābt, Zane ļoti labi saprot, ka likties vairs nav kur un šī cīņa ir jāuzvar. Galvenais, lai „Ausīs rīts” komanda pirmdien ar patīkama piedzīvojuma sajūtu atgriežas pie saviem klausītājiem.

Sākot filmēt epizodi, kā pirmie trīs sāk ieriktēties guļammaisos, sāk aizsvīst kameras objektīvs – tik ļoti organisms ražo siltumu, ka mūsu iglā, kur ir ne vairāk un mazāk par – 25 grādiem, parādās tvaiks!!! Tas bija liels pārsteigums! Saprotu, ka nevar ļaut objektīvam pārklāties ar ledus kārtu, citādi visa tā ledus kasīšana pēc tam nost var nelabi beigties. Trīs no mums jau ieritinājušies migā, mēs otri trīs vēl paliekam pie ugunskura. Cenšos mierīgi Eduardu motivēt – kad tad, ja ne tagad var gūt vienreizēju pieredzi! Otrreiz dzīvē diezin vai būs tāda iespēja! Tomēr nosalt te neviens nevar, guļammaisi ir ļoti, ļoti silti! Mums grūti ir pamest karsto ugunskuru, kas bija par pamatu šim vakaram un iet uz auksto telti, bet Eduards nopūšas kā pirms cīņas un metas nezināmajā! Pēc laika eju arī es, jo visi vienlaicīgi tur izgrozīties nevar. Jāsaka godīgi – visa tā peripetija, kamēr ielien maisā, paņem no dzīves vismaz 15-20 minūtes un domājot, kā nu tagad būs, palaidu garām svarīgu lietu, no zābakiem neizvilku filca iekšzābaku. Tas piesala tā, ka Jānis to nevarēja izvilkt ne ar kādu spēku, tātad no rīta kāpšu sasalušos zābakos, un tas uzreiz arī nozīmē, ka man sals kājas. Siltā kāja un aukstais zābaks – kondensāts un mitrums pievelk aukstumu, un viss pagalam.

Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes …….skan galvā dziesma, saritinos divos guļammaisos, tātad izvēlējos savu plāno sintētisko maisu iekšā, un dūnu maisu ar komfortu -16*C ārpusē, un izmantoju ārējo mitrumizturīgo apvalku kājgalim, un vēl iekšējo kokvilnas palagu un tā bija mana kļūda, jo bija par daudz visa kā.

Jāsaka atkal godīgi, lielākā cīņa man bija nevis ar aukstumu, bet ar klaustrofobisko sajūtu. Bez siltās veļas mugurā bija palikusi arī otrā kārta un, kad biju jau iekārtojies maisā, bija slinkums vilkt nost un otrs slinkums bija nelietot iekšpalagu, bet iespējams tā otrā jaka uz siltās veļas bija noteikti par daudz (guļu tātad siltajā apakšveļā, kājās zeķes, galvā var izmantot cepuri). Tā nu es pāris stundas pavadīju psiholoģiski noskaņojot sevi, lai tiktu vaļā no klaustrofobiskās sajūtas. Visu laiku bija sajūta, ka ir par karstu, tik ļoti mēs bijām sagatavojušies šai naktij. Auksti nebija nevienam. Galvenā cīņa bija par skābekli, jo elpojot ciet aizvilktā maisā nav nemaz tik labi, tādēļ turēju guļammaisu vaļā un ik pa laikam notrausu zem deguna sakrājušos ledu. Bija diezgan jāsaņemas, lai atrastu daudzmaz ērtu pozu lai gulētu, lai tiktu vaļā no klaustrofobijas, lai noregulētu elpošanu un laistos miegā mūsu visaukstākajā naktī…..un ar katru stundu kļuva arvien komfortablāk.

image004

Rīts sākās, ja nemaldos ar Gustava atklāsmi, ka salst kājas! Un tā mēs visi pa kārtai viens ar otru sākām nodibināt sakarus, jo galvas bija kaut kur dziļi guļammaisā. Izvilku savu iphonu un piefiksēju visu notiekošo. Sniegpārslas uz telts griestiem bija kaut kas vienreizējs! Māksla! Visi dzīvi, veseli, ko gan vairāk var vēlēties! Klāt bija arī nepatīkamākais – jālien ārā no siltās migas. No rīta vispār bija tāda sajūta, ka diezin vai bija tas aukstums, bet Gustavs jau izlēcis ārā ziņo mums – ārā – 31*C! Ko nu, jāceļas un jādomā par brokastīm. Smagākais aiz muguras, visiem viss labi, vismaz tā viss izskatās, neviens tā ļoti nesūdzas! Es kāpu savos sasalušajos zābakos un kā jau varēja gaidīt, kājas sala, bet ne tik ļoti, lai sāktu uztraukties. Kustinu pirkstus un kārtīgi izstaigājos pa ezeru, pie reizes arī skaistos skatus piefilmēju! Vispār rīti nav mana stihija, daudz vairāk man patīk vakari, bet šoreiz viss iet raiti, jo viss ir tā sasalis, ka vairāk sasalt nevar, knapi termosu atmūķēju, videokamera par pārsteigumu strādā, jo ražotājs zem 0 grādiem vispār neko negarantē! Bet mums viss notiek.

image002

Pamazām iekustamies, paēdam kas nu ko un priecīgi kāpjam uz slēpēm un dodamies uz bāzi! Zanei ir tik daudz šokolādes līdz, ka pauzēs kad atpūšamies ēdam šokolādes uzdzeram tēju un slēpojam tālāk! Pēc 2-3 stundu slēpojiena saprotam, ka sākam mest baigo līkumu, cauri mežam pa taisno netiekam, ejot apkārt sanāk līkums, un vēl nezinām cik? Tā nu beigās sanāca kārtīgs līkums, tā, ka ceļos jutās vājums….. pret saules rietu ieraugām mājas! Nogurums ir liels, emocijas ir, piedzīvojums ir noticis un tikai pēc pāris dienām mēs tā īsti saprotam, kas ar mums bija noticis, un ko tas prasīja no mūsu organismiem. Ļoti sasmējos, ka Zane rakstīja, ka visu dienu ēdot, bet vienalga gribas ēst. Mārim no stīvās gulēšanas mugura bija savilkusi, bet par laimi vēlāk atlaida. Man bija interesants piedzīvojums nākamajā dienā – filmēju telpā un pēkšņi organisms nesaprot kas par lietu! Ir tik pa karstu, ka jākrīt vai ģībonī! Paldies Dievam viss beidzās labi, esam sveiki un veseli, un gatavi jaunam piedzīvojumam pa Latvijas ārēm!

SJ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*