Pavasaris neatkāpjas un mēs dodamies vēl vienā piedzīvojumā ar laivām, bet nu pa straujūdeni. Latvijā vislabāk to izbaudīt var Amatā, kad ūdens līmenis ir pavasara palu cienīgs! Šis mirklis ir īss, ūdens līmenis mainās pa stundām un nebija nemaz tik viegli sarunāt ar upes dieviem, lai dod mums to prieku izbaidīt Amatas krāces un piespiedes vēlajā pavasarī!
Viss ir saorganizēts, būs laivas un būs trīs eksperti, vai labāk sauksim viņus par laivošanas lietpratējiem. Didzis, kurš uzņēmās galvenās vijoles lomu, Kaspars no Mežamalas laivām, kurš sagādāja sotus un kajakus, un Jānis no ūdentūrisma tīmekļa lapas, kurš sagādāja piepūšamos peldlīdzekļus.
Ģimene uz Amatu askētiski ierodas kā laivošanas zelta laikos ar vilcienu no Rīgas. Jā, dzelzceļa līnija iet pāri Amatai un no pieturas ir 10 minūšu gājiens līdz upei! Fantastika iespēja askētiskam ceļojumam ar draugiem!
Parastā situācijā upē kāpj pirms Pleskavas šosejas tilta pāri Amatas upei, bet mēs ekonomējam laiku un ņemam tikai pašu garšīgāko posmu no slavenā Zvārtes ieža līdz tiltam! Tur arī visu laivotāju galapunkts, ja vien negribas tālāk ceļot pa Gauju.
Posms nav garš, bet viss tajā ir, krāces, piespiedes, prieks un uztraukums.
Savesto peldlīdzekļu klāsts ir tik liels ka sākumā apjūkam, bet aprunājoties par katru no tiem izvēlamies kā braukt pirmo braucienu lejā pa Amatu.
Tātad: izvēlamies drošāko variantu, ģimene – raftā un to vadīs Didzis, Oltijs ar Janku kanoe, un Kaspars ar kajaku! Jānis dzen auto uz galapunktu un sagaida mūs!
Visi ir saģērbti hidrās, airi rokās maza pamācība kā airēt un uz priekšu. Man jāatvainojas, ka savas pārliecības vārdā esmu bez hidras, rokās ir vairākus tūkstošus vērta kamera, un dodos avantūrā lejā pa Amatas krācēm! Hidrotērps ir ļoti svarīgs, var pat teikt, ka obligāts. Ja sanāks peldēt, būs smagi, dzīvībai bīstama ir nevis noslīkšana, bet nosalšana!!! bet par to pastāstīšu vēlāk…. Didzis tik paspēja pateikt, ka pāris gadus nav ar raftu braucis, bet es tam atraucu, ka jābūt baigam āzim, lai šādu kuģi neizstūrētu pa Amatas krācēm un līkumiem!
Laivotāju galvenais bieds Amatā ir sakritušie koki, akmeņi un piespiedes pie klints ieža. Mūsu raidījuma viesiem šī ir pirmā šāda veida pieredze, it kā viss vienkārši – airē tik un klausi ko Tev saka, bet kur straume kļūst spēcīgāka, tur ir vajadzīgs saskaņots precīzs darbs. tuvojamies galvenajam pārbaudījumam, pirmajai piespiedei aiz tās seko arī otrā…. Ģimene ar vieglu izbīli otrajā piespiedē atsitas pret smilšakmens iezi un sveiki veseli tiek cauri. Didža komandas ir vairāk nekā skaidras – Ģirt velc!!! velc un vēlreiz velc! Šis ir tas upes kaifs un emocija, tev vienā brīdī ir jākapā, jāņem airis un jākapā kā nenormālam, it kā bēgot no paša nelabā! Jākapā ūdens tā, ka melns gar acīm, un tad atkal mierīgi laidies pa upi tālāk, bet tajā brīdī kad Didzis kliedz VELC!!!, ir jāvelk! un te parādās tas adrenalīns, vari mierīgi sēdēt tai pūslī un iekšēji jautāt sev, nu kur tad ir, kur tad tās krāces, kur piespiede??? un tad bams, un jāvelk :))) straume sitas, krāces bango, apmesties negribas un adrenalīns ieplūst asinīs un atslābums norimst tikai izkāpjot no rafta! Visi ar visu tikuši galā, laimīgi nopūšas, laivas gādājam atkal augšā un priekšā otrais brauciens!
Raftu liekam pie malas un izmēģinam slavenos sotus, kas savu nosaukumu mantojušas no saīsinājuma sit on top! Vēl Didzis nodemonstrē savu vienvietīgo kanoe un Jānis brauc kopā ar jaunāko dalībnieku ar savdabīgu piepūšamo kanoe! „Piedzīvojums dabā” komanda ar sotu! Pirmā reize! Es esmu pie galvenās piespiedes ar rāciju un lēni diriģēju visus pa vienam lejā pa divām piespiedēm!
Viena, otra, trešā laiva un te nāk Oltijs ar Kļaviņu! Pirmā piespiede ok, otrajā piespiedē puikas redzu nāk diezgan pa ārējo malu, un rezultāts nav ilgi jāgaida! Fiziku un upi nepiemānīsi, mazais ātrums un nepareizā trajektorija dara savu, maza saskare ar smilšakmens iezi un laiva ir otrādi. Visi ar interesi novēro kā tas viss notiek, profesionāļi uzreiz nodemonstrē burkānu ( tas ir auklas kamols ko izmet glābēji), bet šeit situācija nav ne tuvu ekstrēmai, puiši satausta upes gultni un izrāpjas krastā dzīvi un veseli! Tālāk salec atkal pa laivām un pēc pāris mirkļiem galapunktā dalās savos iespaidos!
Tas ko veiksmīgi izdodas noslēpt raidījumā ir vieglais aukstums abiem peldētājiem, lai arī hidra, bet tomēr ūdens ir auksts un peldei nav pārāk piemērots laiks. Bez hidrotērpa te būtu jāveic ļoti operatīvs darbs, lai atsildītu kolēģus. Šoreiz paši tiek galā. 
Tā kā filmēšanas process man pašam neļāva pamēģināt dažādos variantus kā nobraukt upi tad no tā ko redzēju varu teikt, ka esmu par kanoe. Ļoti interesants likās Didža vienvietīgais kanoe, bet klasika tomēr ir divvietīgais un, ja vēl ir pārklājs pāri – ļoti labi! Rafts ir ļoti drošs, tas derēs iesācējiem, pieredzējis laivotājs baudu iespējams var gūt tikai kārtīgās krācēs kalnu upēs, sit on top – labs plezīrs. Saskarsme ar ūdeni samērā liela, sasist neko nevar, piesmelt arī ne, obligāta hidra un piedzīvojuma gars. Piepūšamais kanoe un smaile ko sagādāja un parādīja Jānis ir ļoti novatorisks risinājums, derēs visiem kam patīk kaut kas piepūšams! Kajaki – sportistiem, profesionāļiem! Faktiski Amatā ar kajaku gandrīz nav ko darīt, jāmeklē lielāki izaicinājumi lielajās krācēs. Un visbeidzot atcerieties labi, pavasaris Amatā – jādomā par siltumu, ja gadās apmesties tad vislabāk ja būs hidrotērps, ja nē tad jābūt plānam B, kā uzreiz sasildīties!
Mūsu tālākais plāns ir nakšņošana pie Zvārtes ieža un pārgājiens nākamā dienā uz Līgatni. Vakars pēc laivošanas vienmēr ir ar patīkamu nogurumu. Ausīs šalc vēl krāces un pārcilā dienā piedzīvoto! Nekādas steigas….sarunas par dzīvi un nākotnes izaicinājumiem…Kristīne atzīstas, ka viņai vispār ir ļoti bail no ūdens, bet tomēr laidusies šajā piedzīvojumā, lai pārvarētu sevi un kliedētu savas bailes! cCeru ka lielās bailes ir prom, jātiek galā ar mazajām, jo bailēm ir jābūt, tās ļaut koncentrēties uz upi, bet ja bailes sāk traucēt tad jāatgriežas sākumpunktā un jāsāk visu no gala!
Aust jauna diena un pēc brokastīm dodamies pa takām pa mežiem uz Līgatni. Šeit var redzēt un saprast lielisko atšķirību, kas ir kopts mežs un kāds tas ir dabīgs, nekopts, nepucēts, nezāģēts un cilvēka rokas neaiztikts. Milzīga atšķirība. Jādomā, ka kādos no šīs sezonas PD raidījumiem mēs varēsim parādīt pilsētas brāļiem un māsām kāds izskatās Latvijas džunglis!
tas arī šai reizei viss!
paldies! SJ
Jā Tev visticamāk taisnība, GNP staigāt ir aizliegt, bet ir viena problēma, KĀ LAI SASODĪTS ZIN KUR SĀKAS UN KUR BEIDZAS TAS DABAS PARKS???
pirms raidiijuma Jānis zvanīja un vēlējās noskaidrot šos jautājumus, bet diemžēl palika ar saviem jautājumiem…. solīja atzvanīs, neatzvanīja. un tad rīkojāmies pēc savas sirdsapziņas un saprāta. domāju ka parkam ir jābūt pieejamam, cilvēkiem ir jāredz kā tas viss aug un izskatās, bet ja pat robežas kartē nav iezīmētas, tad ko tur daudz prātot, redzu mežu un eju kur acis rāda.
kurināt ugunskuru vai veikt kādu citu saimniecisku darbību būtu par daudz, bet iet un redzēt kā mežs dabiski aug ir ok.
p.s. kāpēc vēli man daudz negulētu nakšu?
sj