Plānojot kārtējo dabas abordāžas pasākumu mēs nonācām pie disciplīnas, kura nevienā no mums neviesa pārlieku optimismu- velosipēdi.
Kāpēc nav optimisma? Čupriem mugurā rīt mašīnu dūmus ar cerību pievarēt kaut kādus kilometru desmitus, lai vakarā varētu mierīgi skatīties acīs savai sidrsapziņai mums nelikās saistoši nevienā brīdī. Bet atstāt bez ievērības tādu tūrisma nozari arī nedrīkst. Tad nu lūkojām to heveri maksimāli interesantu padarīt. Vispirms principiāli secinājām, ka lielajām somām un tālajiem maršutiem pie mums ir jāuzspļauj. Nedzīvojam nekādā taigā- skaistas takas un celiņi vienas dienas izjādei ir tas, ko vislabāk piedāvāt tiem, kas nepiedalās velomaratonos katru sestdienu.
Bet ja to visu taisa par bezspriedzes minienu, vajag kādu pievienoto vērtību. Janka piedāvāja Mairi Levanu un Apes apkaimi. Un šinī gadījumā tā bija pilnā loze. Savu novadu vislabāk pasniegt māk vietējie, un Mairis tāds ir. Plus tas, ka viņš ir dulls velosipēdists, lai gan neskaita sevi elites gaismā- tātad bez Tour de LatEst pretenzijām.
Tika nolemts iztikt bez varonības. Vispirms ar auto aizbraukt līdz apmetnes vietai, tad kāpt sedlos, apciemot tūrisma centru un no turienes pasmeļot visu nepieciešamo doties aptuveni 25 kilometru aplī, kura vidusdaļā iziesim nelielu(6 km) kājnieku apli pa Peļļu gravu.
Mūsu gadījumā cilpas bija izplānotas jau pirms Tūrisma informācijas centra apmeklējuma. Tas, kas aizķērās no Astras stāstītā bija mežabrāļu bunkurs un tas, ka daudz kas notiek pāri robežām sadarbojoties.
Dienu vēlāk tas rezultējās Jaunrozes (ja es pareizi saprotu tā sauc latviski to Igauņu miestiņu) apmeklējumā. Lai filmētu velosipēdistus atmetām visas motorizētās opcijas un kad atkrita arī Jūras kvadracikliskā ideja, sapratām ka mīsimies visi bez izņēmumiem.
Man jāteic paldies Maira Levana ģimenei un abiem maniem biedriem, jo filmēšana no nedēļas nogales manis dēļ tika pārcelta uz nedēļas otro pusi. Vīkendā svīdu jau foreļu čempionāta kaislībās.
Velosipēdi tika sadabūti no visām malām. Man bija tipisks MTB, Jūram un Jāņam kaut kādi hibrīdi ar šosejas riepām, Mairim ar ģimeni arī MTB visiem trijiem. Vēlāk izrādijās, ka Āņu ciema duets bija izštukojuši pārāk gudri- šaurās riepas sprūda nost smiltīs un nebija labākais risinājums Apes apkārtnes apceļošanai.
Arī velosomas, kuras formāli bija piestiķētas Jankas ričukam visu laiku ļodzijās un strebelēja spieķus- iespējams vaina bija tanī, ka pustukša tā bija. Mūsu brauciena augstuma līkni Mairis bija izplānojis dievīgi- pirmie 16 kilometri pret kalniem, mājupvedošie deviņi- lejup un tikai! Pitstopu bija daudz, jo meža zemenītes spīdēja ceļmalās kā sarkanas dirsiņas nepārprotami aicinot pie sevis.
Karakurts vai Kurakaurs- tā sauca to ezeriņu, kura krastā mūs sagaidīja Gvido sievastēvs un izkurināta čigānu pirtiņa, par to monstrozo asari nemaz nerunājot. Ir baigi ērti paņemt mantas no auto bagāžnieka un uzcelt telti. Pārlaist nakti un tad saprast, ka šis novads ir tik lādzīgs savās izpausmēs, ka rodas vēlme redzēt kas dzīvo tanī pusē. Un mēs ņēmām un nobraucām līdz igauņu bunkuram, kuru uzcēlušā fanāta tēvs bija zem grīdām sēdējis 17 gadus pēc kara beigām.
Visu noslēdzot jāsecina, ka kaut kā sanāca ka potenciālā mocība izvērtās par inteliģentu un patīkamu izklaidi. Par to paldies Mairim, Dainai, Ramonai, Gvidim un viņa sievastēvam.
Septembrī turpināsim ekstrēmākā zīmē, jo Augusta raidījumu apēdīs Olimpiskie dievi.
M.Olte