Sēnes, ogas un izdzīvotāji!

Ar lielu nepacietību paši gaidījām šo raidījumu! Vārds “izdzīvotājs” šodien skan visur, bet ko īsti nozīmē izdzīvot to zina tikai tie kuri apmaldījušies mežā, nedēļu ēduši vardes un beigās ar lielu izbīli tikuši atpakaļ civilizācijā! Pašam man ir ļoti spilgta epizode no bērnības. Man bija 10 gadi, kad mazā kompānijā ar tēvu devāmies ievākt rudens sēnes! Meža masīvs tiešām bija liels. Viss notika kā jau parasti, sēņu bija ļoti daudz un vecie padomju laika zilie plastmasas spaiņi bija pilni. Sākām iet it kā atpakaļ…. diena man palikusi spilgtā atmiņā, jo bez sēnēm mežā sastapām arī staltbriedi, kas izlēca no biezokņa, vēl sastapām odzi, man kā desmitgadīgam puikam tie bija lieli notikumi! Konkrētais mežu masīvs atradās pie Lietuvas robežas. Nezinu kā tas viss sākās, bet bija jau maza krēsla, kad, atpakaļ nākot, arī es sapratu, ka esam apmaldījušies. Tumsā orientēties tā īsti nav pēc kā, vienīgais bija stigas, bet tas maz ko deva. Skaitījām cik stigas esam šķērsojuši, bet atpakaļ ejot viss jau bija pavisam savādāk un skaitam vairs nebija nekādas nozīmes. Par laimi izgājām uz kaut kāda ceļa, lai arī pa ceļiem var gana maldīties, bet iet ir vieglāk un ceļš vienmēr kaut kur izved. Tā nu mēs gājām un attapāmies pie mājas. Kāds bija pārsteigums, kad ar mums jau runāja lietuviski! Ir jau nakts, un kad kļuva skaidrs kur esam sākās tālais ceļš uz meža otra pusi, bet tad vēl bija jāatrod mežā paslēptā mašīna. Es tikai atceros, ka lēmums bija smags, stāvot meža malā iet atkal mežā, un vienīgais, kas spīdēja bija zvaigznes, ne sērkociņš, ne lampiņa…..nav nekā. Daudz sēņu un milzīgs nogurums, bet mēs gājām un ar otro piegājienu tomēr atradām arī auto! Vispār no šī atgadījuma liekas esmu daudz iemācījies. Pirmkārt, esot mežā vienmēr noorientējos kur atrodos, ieslēdzu tādu kā iekšējo kompasu. Otra lieta ir jau daudz grūtāka, ja esi apmaldījies, nomierināties un nesasteigt lietas un notikumus. Ir jānomierinās un jāatrod viens orientieris, pēc kura vadīties un tikt ārā. Ir vēl teorija par to, kāpēc cilvēks iet pa apli – izrādās tā kā cilvēkam viena kāja ir vadošā, tad ejot neapzināti ar vienu kāju atsperies spēcīgāk. Vēl ir teorija, ka viena kāja ir garāka par otru, tas, ka cilvēki mēdz iet pa apli ir dzirdēts diezgan daudz. Bet mūsu raidījuma galvenā doma ir parādīt, ka nakšņot Latvijas mežos nav nekas traks un šoreiz ņēmām līdzi Jāni un Lieni, kuri sevi dēvē par dabas mīļotājiem un baudītājiem, lai tuvāk pastāstītu ko nozīmē apmaldīties un kā tikt ārā! Katru gadu Latvijas mežos kāds nomaldās, bet uzskatīt, ka situācija ir kritiska būtu pārspīlēti. 99% visi tiek ārā no meža, un glābēji nav jāsauc, bet ko darīt ja tomēr nav telefona, tuvojās tumsa un ir skaidrs, ka būs jānakšņo mežā, lai no rīta atrastu pareizo virzienu ārā? Tāds bija uzstādījums mūsu raidījuma viesiem, un paņemt līdzi katrs varēja trīs lietas. Latvijā par ļoti nopietnu situāciju varētu uzskatīt, ja tev apmaldoties ir salauzta kāja un esi bez nekā purva vidū, bet normāli ir tā ka sliktākajā gadījumā var sanākt, ka mums jāprot pārnakšņot mežā ar to kas mums ir, jo simtiem kilometru mežu vienā gabalā mums nav, tuksnesis arī nav, lauvas un ziloņi, krokodili un degunradži arī nav! Esam mežā, Kurzemē – ogas un sēnes ir ka biezs, bet ir arī purvains. Jauniešiem dodam uzdevumu virzīties uz ziemeļrietumiem! Sākumā viņi mēģina saprast debesu puses, un te bija visādi varianti….. tikai ne saule! Skudru pūznis tika piesaukts, ķērpis un vēl sazin kas, bet ne saule. Ja vien spīd saule, tad tikai pēc saules būtu jāorientējas, lec tā austrumos un riet rietumos, no turienes arī debespušu nosaukumi “aust” un “riet”, bet pa dienu tā apspīd zemi no dienvidiem. Ziemeļos sauli nemeklē, ja vien neesi otrā pasaules pusē šai skaistajai planētai! Vēl mēs zinām, ka visi koki tiecās uz dienvidiem! Bet ko darīt ja saule nav, un vispār ir vakars? Pats svarīgākais tomēr būs spēja virzīties pa mežu taisni, tātad iet vienā virzienā ilgstoši, tā lai neietu pa apli. Ja nezini ko darīt, apsēdies uz ciņa un atpūties! Vajag atslābināties, tādā veidā galvā var ienākt kāda laba doma! Vēl satraukumu varētu mazināt doma, ka Latvijas dabā pārlaist nakti ir tikai jauks piedzīvojums un iespējams rīts atnesīs kādu daudz labāku dienu un izeju no situācijas. Latvijas mežos nav nekā bīstama! Mūsu raidījuma viesiem iet vienā virzienā nesagādāja absolūti nekādas problēmas, ļoti precīzi ejot pēc izvēlētā orientiera (parasti tas ir kāds atšķirīgs koks, tornis, reljefs) mēs nonācām lieliskā vietā, kur bija jāsāk domāt par naktsmītnes ierīkošanu ar minimāliem līdzekļiem. Šoreiz visvērtīgākais no līdzi paņemtā ir saliekamais zāģis. Vēl somā ir ūdens pudele, sērkociņi, bļodiņa un nazis. Zāģis šeit lieliski noderēja, lai sazāģētu kokus naktsmītnei. Es pat teiktu, ka zāģis ir vērtīgāks par cirvi, bet vispār tas ir arī gaumes jautājums. Starp diviem kokiem tiek veidota maza nojume, kas kalpos kā vēja un mazliet arī lietus sargs. Uz zemes Liene sanes kārtīgu sūnu kārtu, lai aukstums nenāktu no zemes. Jumts virs galvas un sūnas uz zemes faktiski nodrošina pietiekamu komfortu. Ja nav sūnas, jāizmanto zari, vislabāk egļu! Apsegties varēs ar lietus jakām, un papildus siltumu dos ugunskurs, un pēc tam siltās ogles. Uguns iegūšana pie izdzīvošanas ir ļoti svarīga, tāpēc ejot mežā nodrošinieties ar sērkociņiem, šķiltavām vai ko līdzīgu! Nākamā svarīgā lieta ir ūdens! Cilvēks bez ūdens var iztikt trīs dienas, bet tas jau būs diezgan kritiski. Ja nav izejas labāk lietot ūdeni kas ir tekošs, reizēm var uziet arī avotus kas nāk no zemes, tur ūdens būs daudz aukstāks. Situāciju var glābt ogas un sēnes. Ar sēnēm protams uzmanīgi! Pats uzturā lietoju tikai gailenes, kas man tiešām garšo, ar pārējām esmu uz “jūs”. Ir jau vakars, un Jānis ar Lieni paliek vieni. Atstājam viņiem videokameru un rāciju, paši esam drošā attālumā, lai netraucētu izbaudīt nakts vienatni. Zinu ka iestājoties tumsai vienmēr viss neredzamais itkā atdzīvojas un iegūst pavisam citu raksturu. Cilvēka iztēle dara brīnuma lietas un galvā veidojas visādi tēli, tāpēc maza kompānija var būt tā kas iedod realitātes pieskaņu, var arī izmantot veco pārbaudīto metodi kā Toms Henks filmā “Cast Away” sarunājās ar Wilson bumbu! Psiholoģija te nu spēlē lielu lomu, ir jāiemācās savākties un nekrist panikā. Lienes un Jāņa lielākais pārbaudījums domāju bija pārnakšņot bez ierastā guļammaisa, paklājiņa un telts. Vissvarīgākais protams ir guļammaiss, tas dod gan siltumu, gan patvērumu. Sūnas dod tikai to ka nenāks aukstums no zemes un būs mīkstāks. Naktī sāka līt, bet iedotā rācija pacietīgi klusēja. Pienāca rīts un rācijā atskanēja mundrs “labrīt”! Siltums bija pārmaiņus mijies ar aukstumu, un lietus bija tieši tik, lai būtu mazliet slapji, bet ne izmirkuši līdz ādai. Šeit svarīgi ir tas, ka jauniešiem bija sintētiskā materiāla drēbes. Kokvilnu, kā jau vairākas reizes esmu stāstījis būtu grūtāk izžāvēt, sintētika ātri izžūst esot mugurā, un kā zināms, ja drēbes ir sausas tad dzesē mazāk! Mazā rīta tēja un varam doties ārā no meža iepriekš zināmajā virzienā uz ziemeļrietumiem! Virzienu noturēt nav nekāda problēma, un jau pēc vairākām stundām veiksmīgi iznākam no meža Jāņa un Lienes kompānijā! Tā kā izdzīvošanas tēma nav tik ātri izsmeļama, nākamajos aprakstos turpināšu dalīties pieredzē! ….uz tikšanos! Ar cieņu, Sandris Jūra!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*