Operatora Māra Maskalāna un režisora Anda Miziša atmiņas par piedzīvojumiem Saules pilsētā.
Lai savāktu materiālu dokumetālajai filmai “Sekotāji”, uz Saules pilsētu braucām četras reizes, kamēr ieguvām cilvēku uzticību un viņi sāka mūs uztvert kā savējos, domājot, ka nākamreiz ieradīsimies uz palikšanu. Īpaši iesākumā ļaudis bija noslēgti, aizdomu pilni. Krievijas TV un prese, dzīdamās pēc sensācijām, lielākoties bija apspēlējusi Saules pilsētas ļaužu dzīvesveida īpatnības, padarot tās pēc iespējas “dzeltenākas” un kliedzošākas. Brīvās attiecības vīriešu un sieviešu starpā, kas pieļāva kopdzīvi trijatā, bērnu audzināšana, skološana un ēdināšana daudziem likās nepieņemama.
Lai saņemtu atļauju virzīties uz priekšu līdz pašam Saules kalnam, filmēšanas grupai bija jāiztur dažādi pārbaudījumi. Ceļā no Petropavlovkas vecais vaziks lūza ik pēc pārdesmit kilometriem, bet, auto ceļam beidzoties, spriedze turpinājās. Uz Saules pilsētu ved divi ceļi – pāri purvam dodas ziemā, pāri kalnam – vasarā. Tā kā filmējām starpsezonā, purvs kusa vaļā, bet kalnu taka vēl sniegā. Tā nu mēs izvēlējāmies klunkurot pa purvu, šad tad iebrūkot ledū. Jāstiepj mantas, kamera, statīvs, fotoaparāts, pārtika – vistas gaļas rulete ar plūmēm, jo gaļu Saules pilsētā neēd, to patiesībā pat aizliegts ienest. Elvitai kā sievietei bija uzticēta pārtikas iepirkšana teju visam ceļojuma laikam, un mums par lielu izbrīnu viņa bija iegādājusies arī ruleti ar plūmēm, kura, protams, jau pusceļā bija saskābusi. To nācās iebakstīt purvā – ar cerību, ka neuzpeldēs visarioniešu degungalā.
Kopā ar mums pār purvu devās ģimene ar pāris mēnešus vecu, lakatā iesietu zīdaini. Pēkšņi atskan plunkšķis, tad – ui –, un nākamajā brīdī tiek izcelts pilošs vīstoklītis. Temperatūra ap nulli. Ņečevo, nam ņe holodna. Māris iedeva savu džemperi, lai mazo vismaz ietin iekš kaut kā sausa un silta.
Saules pilsētas centrālajā daļā redzamas siltumnīcas – strīpā. Patiesībā tikai viena no tām pilda savas patiesās funkcijas, pārējās ir dzīvošanai. Ātrās mājas. Bija dzirdēti nostāsti, ka visarionieši prot izaudzēt visu, pat arbūzus un banānus. Ceļojuma trešajā dienā kāda ģimene mūs uzaicināja ciemos. Nopriecājāmies, kad tikām vesti uz siltumnīcu pusi, taču izrādījās – tas ir ģemenes miteklis! Siltumnīcai dubultā plēve, pa vidu siltināšanai sabāztas pufaikas. Ventilācijas nekādas, diezgan skarbi.
Kopienā novērojām ārkārtīgi lielu noslāņošanos un izteiktu hierarhiju. Visarions dzīvo kalna galā ar miljons dolāru vērtu skatu, nākamais aplis ap kalnu paredzēts pietuvinātajiem, kam saceltas vietējiem apstākļiem salīdzinoši lepnas divstāvu mājas, tad krietni attālāk dzīvo pārējie – brezenta teltīs, jurtās, plēves mājās. Nesen atbraukušos vispār nomitina perifērijā: tas ir “perevaločnij punkt” – ciemats Petropavlovka, kur jaunpienācējam jānodzīvo attiecīgs posms, pierādot, ka viņš apguvis Visariona mācību un garīgi gatavs pietuvināties, kļūt par izredzēto. Tad viņš lēnām var sākt pietuvoties Saules pilsētai. Ja kāds nogrēkojas, tiek izsūtīts atpakaļ trimdā, tālāk no Saules kalna. Kopiena nemīl arī prombraucējus un liek dažādus šķēršļus, lai tos aizkavētu.
Kaut reāli nekādi šķēršļi netiek likti, tev vienkārši nav naudas un nav arī īsti pie kā atgriezties. Aiziešana no civilizācijas nozīmē pilnīgu vai vismaz daļēju saišu saraušanu ar tuviniekiem. Protams, manot aiziešanas draudus, uz cilvēku tiek izdarīts morāls spiediens. Ja tas nelīdz, viņš kļūst par garīgi izraidīto, kuram nav iespējas aiziet arī tāpēc, ka ir bail atklāt tuviniekiem savu nespēku un izgāšanos.
Redzējām arī milzīgas armijas tipa teltis, kurās kā kazarmās mūku kārtā dzīvo tikai neprecēti vīrieši. Viņi ir darbaspēks, kura pienākums ir būvēt Visarionam sabiedriski derīgas ēkas, labot ceļus. Viņu vienīgā pārtika ir uz vietas akmens dzirnavās rupji malti graudi, pavasarī viņi miltus sajauc ar bērzu sulu, citreiz ar ūdeni, grēkojot pieber sāli un no šīs mīklas bleķa buržuikā cep plācenīšus plaukstas lielumā, no tā arī visu dienu pārtiek. Pirmoreiz un siltu ēdot – lielisks, bet atdzisušu pat sakost grūti, tas iecementējas, rijot var sajust visas zarnas garumā. Pārsteidzoši, ka to var izturēt.
Visiem ir lielas problēmas ar zobiem. Pirmajā reizē jau pamanījām, ka daudziem švaki zobi, dažiem pat melni. Atbraucot nākamajā reizē, redzam: kam bija melni, tiem vairs nav vispār, bet vēl pēc gada jau salikti bleķa zobi. No vienveidīgās pārtikas un, iespējams, arī vides organisms ir ļoti novājināts.
Vietā, kur šobrīd atrodas Saules pilsēta, reiz bijušas dzelzs rūdas atradnes, tur novērojamas arī dīvainas parādības –apstājas pulksteņi, izdziest fotogrāfijas. Pastāv uzskats, ka magnētiskais lauks mainot cilvēka asins sastāvu, šeit arī sakņojas galvenā Saules pilsētas ideja. Tā veidota kā savdabīgs Noasa šķirsts, civilizācijas genofonda esence, jo, mainoties cilvēka asins sastāvam, izzūdot arī mūžīgie civilizācijas netikumi un grēki. Pirmie, kas kalnā apmetās uz dzīvi, to darīja galvenokārt nākotnes vārdā, jo viņu radītie pēcnācēji nu esot tie, kas dzimuši ar tīrām asinīm un dvēseli. Lieki piebilst, ka pasaules gala datums tiek koriģēts pēc vajadzības.
Pie Visariona apmetušās divas cilvēku grupas: dzīves pabērni, kurus piemeklējušas nelaimes un traģēdijas, tur atrod saprotošus, miermīlīgus cilvēkus, rod mierinājumu savām sāpēm. Otra grupa ir “meža dīvainīši”, savādāki nekā lielākais vairums tautas, viņi tic dievam, nesmēķē, neēd gaļu un nelieto alkoholu, pievēršas garīgai dzīvei, viņi tur jūtas brīvi piekopt dabai tuvu dzīves veidu.
Satikām arī pa kādam veiklam darbonim – viens Visarionam pietuvināts “būvdarbu vadītājs” bez pašpārmetumiem atzīst: kad sakārojas zivtiņu, aizeju noķert. Tā jau daudzi, meklējot labumu, slepus pārkāpjot tabu.
Starp citu, mums ļoti palaimējās aprunāties ar Visariona māti. Viņai ir savs viedoklis… un tas daudz ko deva arī filmai!
Fotogrāfiju autors: Māris Maskalāns
..pēc filmas un pārdomām domāju, ka komentāri nebūtu īstajā vietā, taču galvā skan tikai viens jautājums “kas Jums lika domāt tur atgriezties uz palikšanu?”