Ar Ērenpreisu uz Nīderlandi.

2014. gada vasarā pabeidzu augstskolu un beidzot bija pienācis laiks dzīvē izdarīt kaut ko jēdzīgu – doties ceļojumā ar velosipēdu. Par virzienu izvēlējos rietumus, taču nezināju uz kurieni īsti došos un cik ilgi pavadīšu ceļā. Savedu kārtībā savu uzticamo Ērenpreiss velosipēdu, veikalā MySport par labu cenu iegādājos trūkstošo ekipējumu – ķiveri, ūdens pudeles, apgaismojumu un biju gatavs doties.

Saka, ka cilvēks mācās no savām kļūdām, un tā nu es jau pirmajā naktī sapratu, ka labai teltij vajag vairāk, kā 30 EUR, jo mana telts ūdeni, lietus laikā, spēja aizturēt tieši 10 minūtes. Neskatoties uz to, ka naktīs bija auksti, tas viss man likās diezgan jautri, un es eksperimentēju ar dažādām guļamvietām: pie ezeriem, upēm, jūras, zem tilta, uz ielas, treptelpā, tukšā meža mājā, mežos, pie kapiem, uz galdiem, krēsliem, pieturās.

LIETUVA

Var teikt, ka tā īsti mans ceļš sākās Lietuvā. Lietuvā, tāpat kā Latvijā, nav daudz veloceliņu, bet kaut kā man izdevās atrast tukšus un labi asfaltētus ceļus, kas bija piemēroti velosipēdam. Cilvēkiem uzzinot, ka esmu no Latvijas, nespēju aizbēgt no jau tik pazīstamās frāzes “Zirga galvas”. Cilvēki bija izpalīdzīgi un kaut kā ļoti droši. Mazliet grūtības sagādāja nepietiekamas zināšanas krievu valodā, jo angliski gandrīz neviens, no man satiktajiem cilvēkiem, nerunāja.

Lietuvā satiku ļoti izpalīdzīgu velobraucēju – Arie, kurš bija no Nīderlandes un devās uz Rīgu. Atvadoties, Arie ieminējās, lai apciemoju viņu Nīderlandē, ja tik tālu tieku. Vēl pa ceļam izdevās satikt vairākus velobraucējus no Vācijas ar ļoti iespaidīgiem stāstiem, kas liek visam man pieredzētajam izskatīties kā “iešanai uz veikalu”.

POLIJA

Laika gaitā sapratu, ka mana vislielākā problēma ir nevis spēka trūkums vai aukstums naktīs, bet gan saule dienā. Brīžiem bija tik traki, ka nācās vilkt jaku un biezās bikses pie +30° C, lai tikai pasargātos no saules stariem. Ar laiku gan āda aprada un viss bija kārtībā.

Pirmajā vakarā, nonākot Polijā, satiku jaunu pāri no Vācija – aktieri un grimma mākslinieci. Abi bija ļoti laipni un dalījās ar mani savā pārtikā. Runājām par Jauno Rīgas teātri, ar kura sastāvu aktieris bija ticies.

Pēdējā vakarā Polijā atradu nojumi ar galdu un krēsliem. Tā kā bija tumšs, nolēmu tur arī pārnakšņot. Nakts vidū mani apciemoja Polijas policija, taču sapratuši, ka es nerunāju Poļu valodā, atmeta ar roku un devās prom. Pārsteidzoši labi izgulējos.

Uz Vāciju devos caur Ūzedomas salu, kurā var nokļūt ar bezmaksas prāmi. Sala ir sadalīta starp Vāciju un Poliju.

VĀCIJA

Vācijas robežaLai rakstītu par Vāciju, ir jāpiemin McDonalds. Vācija bija tā vieta, kur atrast bezmaksas internetu ir bezgala grūti, kā arī VISA norēķinu kartes nepieņem gandrīz nekur. Te nu kā svētnīca uzradās McDonalds restorāns, kas kļuva par tādu, kā manu uzpildes, plānošanas staciju. Šeit varēja nopirkt lētus dzērienus, neatstāt dzeramnaudu, uzlādēt telefonu, norēķināties ar VISA, iegūt 2h bezmaksas internetu un sēdēt, cik ilgi tīk.

Dienā centos ēst 3 reizes. Brokastīs parasti atradu ābolus, bumbierus, plūmes. Pusdienās un vakariņās iepirkos lētā gala veikalos – Lidl un Aldi. Tam visam klāt vēl nāca kāds dzēriens no McDonalds.

Mazgājos ezeros, upēs un, kad sanāca, jūrā.

Pirmais, kas pārsteidza Vācijā, ir kārtība un lielais nūdistu daudzums. Viss ir sakopts, gandrīz visur ir veloceliņi un cilvēki, ieraugot Latvijas karogu uz mana velosipēda, smaida un bieži grib kaut ko teikt.

Meklējot guļamvietu, nejauši nonācu pilsētā Lubmin, kas vairāk atgādināja mazu ciemu. Man par pārsteigumu šeit norisinājās “Tilta svētki” ar dzīvo mūziku, alu un pietiekami iespaidīgu salūtu. Turpat uz krēsla pludmalē arī aizmigu un mani pamodināja nūdisti nākamās dienas rītā.Apskatīju gan Rostoku, gan Hamburgu, gan Brēmeni, taču lielās pilsētas pēc vairākām naktīm vienam mežā šķiet kaut kā pārāk nospiedošas un ilgi šeit neuzkavējos.

NĪDERLANDE

Par Nīderlandes simbolu varētu kalpot velosipēds, jo šeit tas tiešām ir galvenais transportlīdzeklis uz ceļa. Velosatiksme kļuva intensīvāka, velosipēdiem ir savas zīmes, savi luksofori. Lieta, par ko es nebiju sajūsmā, bija motorolleru klātbūtne uz veloceļiem.

Salīdzinot ar Vāciju, cenas kļuva augstākas. Valsts ir ļoti blīvi apdzīvota un lielas problēmas sagādāja atrast klusu naktsmītni.

Pateicoties attīstītajai velosatiksmei, ātri nonācu Amsterdamā. Iebraucot pilsētā, biju sajūsmā. Bija silts, sauss vakars un sajūta it kā es būtu velosipēdu paradīzē. Tieši pilsētas ārpus centra daļa man patika vislabāk.
Protams, šeit mana uzmanība tika novērsta un pirmo reizi mūžā kaut kas no mana velosipēda tika nozagts. Kāds paņēma manu guļammaisu, bet, tā kā tas bija caurs, ļoti netīrs un saplēsts, īpaši nebēdāju.
Apskatījis Amsterdamu, tā arī gulēt neaizgāju un nolēmu doties tālāk.
Kārtējais prāmis un agri no rīta nokļuvu pilsētā Alkmaar. Šeit arī apciemoju Lietuvā satikto nīderlandieti Arie. Atpūtos, iestiprinājos. Arie man iedeva kartes un gribēja atdot savu guļammaisu, bet es nevarēju to pieņemt un arī domāju, ka ar mazāk mantām varētu būt patīkamāk mīties.
Tā kā atpakaļ uz Latviju biju nolēmis doties ar prāmi no Vācijas, uzsāku ceļu atpakaļ uz Vācijas pilsētu Travemunde. Jāpiemin, ka visas dienas, braucot atpakaļ, lija lietus.

Iespējams tieši ceļš Nīderlandes ziemeļos (Afsluitdijk), ko no abām pusēm ieskāva ūdeņi, man patika vislabāk. Posms bija apmēram 30 km garš, ceļš bija tukšs un no mugurpuses pūta tik spēcīgs vējš, ka bez jebkādas piepūles velosipēds ripoja virs 30 km/h. Biju ļoti apbēdināts, kad šis posms beidzās.Tagad, kad man vairs nebija guļammaisa atkal sāku vairāk gulēt teltī. Biju dzirdējis, ka aizdedzinot sveci teltī, to iespējams mazliet uzsildīt un patiešām, ja ne siltāk, tad vismaz mājīgāk kļuva. Lieki minēt, ka reiz telts arī mazliet aizdegās.

Uz prāmja atradās ļoti daudz kravas šoferi un daudzi no tiem bija latvieši. Iekšā bija ērti un patīkami, biju iegādājies sēdvietu klusajā zonā. Brauciens ilga 25 h, no kurām aptuveni 18 h nogulēju. Brauciena laikā iespējams apmeklēt veikalu, kafejnīcu, bāru, skatīties televizoru un izkāpt uz borta. Piemērota vieta lasīšanai. Ventspilī manam ceļojumam arī pienāca gals.

GALAVĀRDS

Kopumā ceļojums ar visu gaidīšanu ilga 34 dienas, kuru laikā nominos 3479 km. Esmu ar sevi apmierināts un jūtu, ka paveikts tiešām ir kaut kas. Velosipēdam, ceļojot, negadījās neviena ķibele. Lai gan esmu daudz savā Ērenpreiss velosipēdā izmainījis, tomēr tā rāmis tāpat kā dvēsele paliek viena un varu droši ieteikt pirkt jaunos Ērenpreiss. Viens ātrums ir viss, kas vajadzīgs šādam posmam, un es noteikti nebiju tas lēnākais braucējs.

Man jāatzīst, ka ceļojuma laikā ļoti palīdzēja jebkuras mazākās ziņas vai jautājumi no ģimenes, draugiem. Tas liek justies vajadzīgam un dod papildu spēju. Man jāpateicas arī, ka ir cilvēki, kas mani gatavi atbalstīt finansiāli un uzņemties manus pienākumus mājās.

CEĻOJUMA MARŠRUTS – KARTE

Līdz nākamajam ceļojumam!
Autors: Artūrs Lukjanovičs

 

5 komentāri par “Ar Ērenpreisu uz Nīderlandi.

  1. Aizraujoši.
    Ja drīkst jautāt, kādas izmaksas kopējam ceļam un, cik izmaksāja prāmja biļete?

  2. Hey, Marta!
    Viss ceļš izmaksāja aptuveni 400 EUR.
    Papildus brauciens ar prāmi man un velosipēdam maksāja 83 EUR. Jāpiezīmē, ka citās dienās varēja dabūt arī lētākas biļetes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*