Nu jau kārtējo reizi viss stāsts sākas ar Twitteri :)

Nu jau kārtējo reizi viss stāsts sākas ar Twitteri, jo tieši tur, pēdējā mirklī, līdzi doties pieteicās Rūdolfs un Kārlis. Sekojiet mums Twitterī un iespējams drīz dosimies dabā kopā.

 

Piedzīvojums sākas ar Dabas izglītības centru „Vecupītes”, kur šoreiz mūs ir atvedis Māris. Mēs pārliecinājāmies, ka šī vieta, tepat ārpus Valmieras ir īstā, kur piedāvā dažādas dabas izziņas aktivitātes gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā arī mājaslapā  www.daba.gov.lv , var aplūkot dažādas skaistas gan garas, gan īsas purvu takas. Mēs vēlējāmies Jums parādīt, iespējams, tādu dabas taku, kas vairumam nav zināma. „Vecupītēs” satiktā Ivita mums ieteica doties uz Rūjienas pusi. Tur ģeologs Dainis Ozols, nu jau pirms divdesmit gadiem ir izveidojis Jēču dzirnavu dabas taku.
Nobraukuši kādu gabaliņu, nonākam „Grantiņos” uz Jēču taku. Tur satiekam mūsu ceļabiedrus Rūdolfu un Kārli. Uzreiz jau manāms, ka viņi ir gatavi doties dabā un to ir aktīvi darījuši jau iepriekš. Draugu kompānijā viņi gadu pēc gada, dodas pārgājienos apkārt Latvijai.

 

Jēču dabas izziņas taka piedāvā divus maršrutus,  ar sarkano marķējumu 7km garš pārgājiens un ar zilo marķējumu tikai 2km. Kā pienākas, satiekam Daini Ozolu, kurš ir izveidojis šo taku, uztur to šobrīd un to dara jau gandrīz divdesmit gadus. Šī taka piedāvā dažādus dabas izziņas veidus, gan no ģeoloģiskā skata, gan arī no dzīvās dabas.  Taka atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.
Dainis mums katram iedod koka nūjas un uzreiz saprotams, ka dosimies purvā un šķērsosim ūdeņus. Dažus soļus paejot jau pamanām pļavu kas ir pilna ar akmeņiem. Stāsts par šiem akmeņiem sniedzas ļoti senā pagātnē, kad ledājs tos ir atnesis. Skats ko redzējām ir bijis tāds, kādi agrāk pirms lielās meliorācijas bija visi Latvijas lauki.

Dodamies iekšā mežā pa sarkanā marķējuma maršrutu. Zaļie apsūnojušie akmeņi ir ik uz soļa un sajūtās aizved mūs pie pirmatnējās dabas.

Dainis, kā ģeologs mūs turpina izglītot, apstājoties, šķietami, gluži parastā Latvijas meža vietā, mēs stāvam uz oss.  Oss ir lēzens paugurs, tas ir kā valnis vairāku kilometru garumā, vietām augstāks, vietām zemāks. Tā ir reljefa forma, kas ir veidojusies ledus laikmetā , ūdeņiem saskalojot smilti un granti ledus plaisā, tad ledus nokusa un plaisā saskalotais materiāls palika kā valnis. Līdz ar to šeit uz oss, ir vērojams savādāks augu un sēņu sugu klāsts. Kā arī svešzemju suga, kā korinte, kas ir tieši raksturīga šiem oss mežiem un pamazām izspiež vietējos krūmus.

 

Meža vidū atklājas kāds daudz lielāks akmens. Pēc Daiņa stāstītā, šis akmens ir ievērojams ar savu sastāvu, īpašs granīts ko sauc par rapakivi. Rapakivi no somu valodas nozīmē – sapuvušais akmens. Tieši tāpēc var droši pateikt, no kurienes ledājs šo akmeni ir atnesis –  tas ir nācis no Somijas.  Šis akmens ir gludekļa formā, kas ir raksturīgi visiem ledāja atnestajiem akmeņiem.

Ņemot vērā to, ka taka ir veidota 1995. gadā, ir uzturēta un tīrīta, bet marķējumi dažviet ir padzisuši, tāpēc ja dodaties uz šo dabas taku, ņemiet Daini kā gidu. Ne tikai tāpēc, ka dažviet grūti saprotams maršruts, bet, galvenokārt, tāpēc ka visas šīs vietas ir grūtāk pamanāmas un varat tām paiet garām. Taka ir skaista, bet šīs vietas, ir kā pievienotā vērtība.

Akmeņi, akmeņi un vēlreiz akmeņi, turpinot ceļu nonācām līdz Pugu akmeņu krāvumam. Daudz akmeņi, kas sakrauti kvadrāta formā, par to kāpēc šie ir sakrauti šādā formā ir vairāki varianti. Daži stāsta, ka šī ir maģiska vieta, kur senāk bijusi zvaigžņu lūkotava, citi – ka tā ir bijusi vietējā barona īpatnība likt zemniekiem tos sakraut tieši tā, kā mēs tos redzam. Protams, ir arī variants, ka šeit ir bijusi plānota kāda būve priekš kara vajadzībām. Aizejiet un noskaidrojiet paši, kurš variants pēc sajūtām būs tuvāks jums.

Galapunkts takai ir Jēču dzirnavas, bet šie nav vienīgie apskates objekti šajā takā, ir vēl daudz citi , kas ir ievērības cienīgi. Paldies Dainim Ozolam un savu ceļu turpinājām uz piekrastes pusi.

 

 

Pa ceļam uz Tūju, mums bija vēl viens apskates objekts. Tā ir Igate. Jau iebraucot, acīm paveras skaistā Igates baznīca un arī pils. Mums vairāk interesi piesaista, tas kas saistīts ar dabu, un Igate jau senāk ir saistīta ar avotiem un to, ka reiz šeit bija Igates alus darītava. Igates vēsturnieks Fredis mums izstāstīja par brūzi, kurā atradāmies. Brūzis tika celts noteiktā vietā, jo tieši zem tā, ir ļoti blīvi vairāki avoti. Lai varētu labu alu taisīt, ir nepieciešams labs ūdens. Bet šobrīd šajā vecajā brūzī ražo Igates avota dzeramo ūdeni. Padzērām labu avota ūdeni un saimnieks Aigars mūs nelaida tālāk, līdz nenogaršojām Igates pils dzirnavās kārtīgu miežu putraimu putru. Lieki piebilst, ka vakariņas bija izcilas, jo mieži tika malti, turpat blakus telpā.

 

 

No Igates pa melnu tumsu devāmies uz Tūju. Tur mūs sagaidīja spēcīgs vējš un atrodoties jūras krastā, tā tikpat kā nebija manāma. Ugunskurs, sarunas un mēs devāmies pie miera, lai gūtu spēkus nākamajai dienai.

Pamosties otrdienā pie jūras jau ir labi, bet vēl uzspīdēja saule un bijām gatavi doties.

Drīz vien saskārāmies ar ūdens šķērsli, ko nu katrs mēģināja pārvarēt, cits ar sausām kājām, cik nedaudz slapjām. Ejot pa Vidzemes akmeņaino jūrmalu, noteikti, jāpiestāj pie Ķurmraga bākas. Sen atpakaļ, vētras laikā bāka tika ieskalota jūrā. Tagad tā sašķiebusies atrodas uz izteikta zemesraga un ir pamanāma no tālienes. Jūras viļņu un ledus sablīvējumu rezultātā ir izveidojušies plaši laukakmeņu krāvumi. Kā arī turpinot ceļu gar piekrasti var aplūkot sarkanbrūno mālu stāvkrastus un klintis.

Skaistie akmeņi, iežu atsegumi , akmeņu ragi kas aiziet jūrā, tas viss un vēl daudz skaista Vidzemes piekrastē.
Rūdolfs un Kārlis ir ieraduši doties pārgājienos gar jūru, lai skaisti nobeigtu šo dienu, devām viņiem kameru un mūsu ceļi šķīrās. Mēs devāmies noslēpt nomad.lv slēpņošanas kastīti, bet lai redzētu ko vēl ieraudzīja mūsu ceļa biedri, skatieties, šeit pat nomad.lv raidījumā „Piedzīvojums dabā”.